婆罗门法经注

Brāhmaṇadhammikasuttavaṇṇanā

Evaṃ me sutan ti Brāhmaṇadhammikasuttaṃ. Kā uppatti? Ayam eva yāssa nidāne “atha kho sambahulā” ti ādinā nayena vuttā. Tattha sambahulā ti bahū aneke. Kosalakā ti Kosalaraṭṭhavāsino. Brāhmaṇamahāsālā ti jātiyā brāhmaṇā mahāsāratāya mahāsālā. Yesaṃ kira nidahitvā ṭhapitaṃ yeva asītikoṭisaṅkhyaṃ dhanam atthi, te “brāhmaṇamahāsālā” ti vuccanti, ime ca tādisā, tena vuttaṃ “brāhmaṇamahāsālā” ti. Jiṇṇā ti jajjarībhūtā jarāya khaṇḍiccādi-bhāvam āpāditā. Vuḍḍhā ti aṅgapaccaṅgānaṃ vuḍḍhi-mariyādaṃ pattā. Mahallakā ti jāti-mahallakatāya samannāgatā, cirakālappasutā ti vuttaṃ hoti. Addhagatā ti addhānaṃ gatā, dve tayo rājaparivaṭṭe atītā ti adhippāyo. Vayo anuppattā ti pacchimavayaṃ sampattā.

Api ca jiṇṇā ti porāṇā, cirakāla-ppavatta-kulanvayā ti vuttaṃ hoti. Vuḍḍhā ti sīlācārādi-guṇa-vuḍḍhiyuttā. Mahallakā ti vibhavamahantatāya samannāgatā mahaddhanā mahābhogā. Addhagatā ti maggapaṭipannā brāhmaṇānaṃ vatacariyādi-mariyādaṃ avītikkamma caramānā. Vayo anuppattā ti jātivuḍḍhabhāvam pi antimavayaṃ anuppattā ti evam p’ettha yojanā veditabbā. Sesam ettha pākaṭam eva.

Bhagavatā saddhiṃ sammodiṃsū ti khamanīyādīni pucchantā aññamaññaṃ samappavattamodā ahesuṃ. Yāya ca “kacci bhoto Gotamassa khamanīyaṃ, kacci yāpanīyaṃ, appābādhaṃ appātaṅkaṃ balaṃ lahuṭṭhānaṃ phāsuvihāro” ti ādikāya kathāya sammodiṃsu, taṃ pītipāmojja-saṅkhāta-sammoda-jananato sammodituṃ arahato ca sammodanīyaṃ, attha-byañjana-madhuratāya suciram pi kālaṃ sāretuṃ nirantaraṃ pavattetuṃ arahato saritabbabhāvato ca sāraṇīyaṃ, suyyamānasukhato ca sammodanīyaṃ, anussariyamānasukhato sāraṇīyaṃ, tathā byañjana-parisuddhatāya sammodanīyaṃ, attha-parisuddhatāya sāraṇīyan ti evaṃ anekehi pariyāyehi sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā pariyosāpetvā niṭṭhāpetvā yen’atthena āgatā, taṃ pucchitukāmā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Taṃ

“Na pacchato na purato, nāpi āsannadūrato,
na passe nāpi paṭivāte, na cāpi oṇatuṇṇate” ti.

ādinā nayena Maṅgalasuttavaṇṇanāyaṃ vuttam eva.

Evaṃ ekamantaṃ nisinnā kho te brāhmaṇamahāsālā Bhagavantaṃ etad avocuṃ “kiṃ tan” ti? “Sandissanti nu kho” ti ādi. Taṃ sabbaṃ uttānattham eva, kevalañ h’ettha brāhmaṇānaṃ brāhmaṇadhamme ti desa-kālādi-dhamme chaḍḍetvā yo brāhmaṇadhammo, tasmiṃ yeva.

Tena hi brāhmaṇā ti yasmā maṃ tumhe yācittha, tasmā brāhmaṇā suṇātha, sotaṃ odahatha, sādhukaṃ manasi karotha, yoniso manasi karotha. Tathā payogasuddhiyā suṇātha, āsayasuddhiyā sādhukaṃ manasi karotha, avikkhepena suṇātha, paggahena sādhukaṃ manasi karothā ti ādinā nayena etesaṃ padānaṃ pubbe avutto pi adhippāyo veditabbo.

Atha Bhagavatā vuttaṃ taṃ vacanaṃ sampaṭicchantā “evaṃ bho” ti kho te brāhmaṇamahāsālā Bhagavato paccassosuṃ, Bhagavato vacanaṃ abhimukhā hutvā assosuṃ. Atha vā paṭissuṇiṃsu, “suṇātha sādhukaṃ manasi karothā” ti vuttam atthaṃ kattukāmatāya paṭijāniṃsū ti vuttaṃ hoti. Atha tesaṃ evaṃ paṭissutavataṃ Bhagavā etad avoca “kiṃ tan” ti? “Isayo pubbakā” ti ādi.

287

Tattha paṭhamagāthāya tāva saññatattā ti sīlasaṃyamena saṃyatacittā. Tapassino ti indriyasaṃvara-tapayuttā. Attadattham acārisun ti mantajjhena-brahmavihāra-bhāvanādiṃ attano atthaṃ akaṃsu. Sesaṃ pākaṭam eva.

288

Dutiyagāthādīsu pi ayaṃ saṅkhepavaṇṇanā na pasū brāhmaṇān’āsun ti porāṇānaṃ brāhmaṇānaṃ pasū na āsuṃ, na te pasupariggaham akaṃsu. Na hiraññaṃ na dhāniyan ti hiraññañ ca brāhmaṇānaṃ antamaso jatumāsako pi nāhosi, tathā vīhi-sāli-yava-godhūmādi pubbaṇṇāparaṇṇa-bhedaṃ dhāniyam pi tesaṃ nāhosi. Te hi nikkhitta-jātarūpa-rajatā asannidhikārakā va hutvā kevalaṃ sajjhāyadhanadhaññā attano mantajjhena-saṅkhāten’eva dhanena dhaññena ca samannāgatā ahesuṃ. Yo cāyaṃ mettādi-vihāro seṭṭhattā anugāmikattā ca brahmanidhī ti vuccati, tañ ca brahmaṃ nidhim apālayuṃ sadā tassa bhāvanānuyogena.

289

Evaṃ vihārīnaṃ yaṃ nesaṃ pakataṃ āsi, yaṃ etesaṃ pakataṃ ete brāhmaṇe uddissa kataṃ ahosi. Dvārabhattaṃ upaṭṭhitan ti “brāhmaṇānaṃ dassāmā” ti sajjetvā tehi tehi dāyakehi attano attano gharadvāre ṭhapitabhattaṃ. Saddhāpakatan ti saddhāya pakataṃ, saddhādeyyan ti vuttaṃ hoti. Esānan ti esantī ti esā, tesaṃ esānaṃ, esamānānaṃ pariyesamānānan ti vuttaṃ hoti. Dātave ti dātabbaṃ. Tad amaññisun ti taṃ amaññiṃsu, taṃ dvāre sajjetvā ṭhapitaṃ bhattaṃ saddhādeyyaṃ pariyesamānānaṃ etesaṃ brāhmaṇānaṃ dātabbaṃ amaññiṃsu dāyakā janā, na tato paraṃ. Anatthikā hi te aññena ahesuṃ, kevalaṃ ghāsacchādana-paramatāya santuṭṭhā ti adhippāyo.

290

Nānārattehī ti nānāvidha-rāga-rattehi vatthehi, vicitrattharaṇatthatehi sayanehi, ekabhūmika-dvibhūmikādi-pāsāda-varehi āvasathehī ti evarūpehi upakaraṇehi phītā janapadā raṭṭhā ekekappadesa-bhūtā janapadā ca keci keci sakalaraṭṭhā ca “namo brāhmaṇānan” ti sāyaṃ pātaṃ brāhmaṇe deve viya namassiṃsu.

291

Te evaṃ namassiyamānā lokena avajjhā brāhmaṇā āsuṃ, na kevalañ ca avajjhā, ajeyyā vihiṃsitum pi anabhibhavanīyattā ajeyyā ca ahesuṃ. Kiṃ kāraṇā? Dhammarakkhitā, yasmā dhammena rakkhitā. Te hi pañca varasīladhamme rakkhiṃsu,

“Dhammo have rakkhati dhammacārin” ti (jā. 1.10.102, 1.15.385)

dhammarakkhitā hutvā avajjhā ajeyyā ca ahesun ti adhippāyo.

Na ne koci nivāresī ti te brāhmaṇe kulānaṃ dvāresu sabbaso bāhiresu ca abbhantaresu ca sabbadvāresu yasmā tesu piyasammatesu varasīla-samannāgatesu mātāpitūsu viya ativissatthā manussā ahesuṃ, tasmā “idaṃ nāma ṭhānaṃ tayā na pavisitabban” ti na koci nivāresi.

292

Evaṃ dhammarakkhitā kuladvāresu anivāritā carantā aṭṭha ca cattālīsañ cā ti aṭṭhacattālīsaṃ vassāni kumārabhāvato pabhuti caraṇena komāraṃ brahmacariyaṃ cariṃsu te, ye pi brāhmaṇacaṇḍālā ahesuṃ, ko pana vādo brahmasamādīsū ti evam ettha adhippāyo veditabbo. Evaṃ brahmacariyaṃ carantā eva hi vijjācaraṇapariyeṭṭhiṃ acaruṃ brāhmaṇā pure, na abrahmacārino hutvā. Tattha vijjāpariyeṭṭhī ti mantajjhenaṃ. Vuttañ c’etaṃ

“So aṭṭhacattālīsa vassāni komāraṃ brahmacariyaṃ carati mante adhīyamāno” ti (a. ni. 5.192).

Caraṇapariyeṭṭhī ti sīlarakkhaṇaṃ. “Vijjācaraṇapariyeṭṭhun” ti pi pāṭho, vijjācaraṇaṃ pariyesituṃ acarun ti attho.

293

Yathāvuttañ ca kālaṃ brahmacariyaṃ caritvā tato paraṃ gharāvāsaṃ kappentā pi na brāhmaṇā aññam agamuṃ khattiyaṃ vā vessādīsu aññataraṃ vā, ye ahesuṃ devasamā vā mariyādā vā ti adhippāyo. Tathā sataṃ vā sahassaṃ vā datvā na pi bhariyaṃ kiṇiṃsu te, seyyathāpi etarahi ekacce kiṇanti. Te hi dhammena dāraṃ pariyesanti.

Kathaṃ? Aṭṭhacattālīsaṃ vassāni brahmacariyaṃ caritvā brāhmaṇā kaññā-bhikkhaṃ āhiṇḍanti “ahaṃ aṭṭhacattālīsa vassāni ciṇṇabrahmacariyo, yadi vayappattā dārikā atthi, detha me” ti. Tato yassa vayappattā dārikā hoti, so taṃ alaṅkaritvā nīharitvā dvāre ṭhitass’eva brāhmaṇassa hatthe udakaṃ āsiñcanto “imaṃ te, brāhmaṇa, bhariyaṃ posāvanatthāya dammī” ti vatvā deti.

Kasmā pana te evaṃ ciraṃ brahmacariyaṃ caritvā pi dāraṃ pariyesanti, na yāvajīvaṃ brahmacārino hontī ti? Micchādiṭṭhivasena. Tesañ hi evaṃdiṭṭhi hoti “yo puttaṃ na uppādeti, so kulavaṃsa-cchedakaro hoti, tato niraye paccatī” ti. Cattāro kira abhāyitabbaṃ bhāyanti: gaṇḍuppādo kikī kuntanī brāhmaṇā ti. Gaṇḍuppādā kira mahāpathaviyā khayabhayena mattabhojino honti, na bahuṃ mattikaṃ khādanti. Kikī sakuṇikā ākāsapatanabhayena aṇḍassa upari uttānā seti. Kuntanī sakuṇikā pathavikampanabhayena pādehi bhūmiṃ na suṭṭhu akkamati. Brāhmaṇā kulavaṃsūpacchedabhayena dāraṃ pariyesanti. Āha c’ettha

“Gaṇḍuppādo kikī c’eva, kuntī brāhmaṇadhammiko,
ete abhayaṃ bhāyanti, sammūḷhā caturo janā” ti.

Evaṃ dhammena dāraṃ pariyesitvā pi ca sampiyen’eva saṃvāsaṃ saṅgantvā samarocayuṃ, sampiyen’eva aññamaññaṃ pemen’eva kāyena ca cittena ca missībhūtā saṅghaṭitā saṃsaṭṭhā hutvā saṃvāsaṃ samarocayuṃ, na appiyena na niggahena cā ti vuttaṃ hoti.

294

Evaṃ sampiyen’eva saṃvāsaṃ karontā pi ca aññatra tamhā ti. Yo so utusamayo, yamhi samaye brāhmaṇī brāhmaṇena upagantabbā, aññatra tamhā samayā ṭhapetvā taṃ samayaṃ ututo virataṃ utuveramaṇiṃ pati bhariyaṃ, yāva puna so samayo āgacchati, tāva aṭṭhatvā antarā yeva. Methunaṃ dhamman ti methunāya dhammāya, sampadānavacana-pattiyā kir’etaṃ upayogavacanaṃ. Nāssu gacchantī ti n’eva gacchanti. Brāhmaṇā ti ye honti devasamā ca mariyādā cā ti adhippāyo.

295

Avisesena pana sabbe pi brahmacariyañ ca…pe… avaṇṇayuṃ. Tattha brahmacariyan ti methunavirati. Sīlan ti sesāni cattāri sikkhāpadāni. Ajjavan ti ujubhāvo, atthato asaṭhatā amāyāvitā ca. Maddavan ti mudubhāvo, atthato atthaddhatā anatimānitā ca. Tapo ti indriyasaṃvaro. Soraccan ti suratabhāvo sukhasīlatā appaṭikūla-samācāratā. Avihiṃsā ti pāṇi-ādīhi avihesika-jātikatā sakaruṇabhāvo. Khantī ti adhivāsana-kkhanti. Icc ete guṇe avaṇṇayuṃ, ye pi nāsakkhiṃsu sabbaso paṭipattiyā ārādhetuṃ, te pi tattha sāradassino hutvā vācāya vaṇṇayiṃsu pasaṃsiṃsu.

296

Evaṃ vaṇṇentānañ ca yo nesaṃ…pe… nāgamā. Yo etesaṃ brāhmaṇānaṃ paramo brahmā ahosi, brahmasamo nāma uttamo brāhmaṇo ahosi, daḷhena parakkamena samannāgatattā daḷhaparakkamo. Sa vā ti vibhāvane vā-saddo, tena “so evarūpo brāhmaṇo” ti tam eva vibhāveti. Methunaṃ dhamman ti methuna-samāpattiṃ. Supinante pi nāgamā ti supine pi na agamāsi.

297

Tato tassa vattaṃ…pe… avaṇṇayuṃ. Imāya gāthāya navamagāthāya vuttaguṇe yeva ādi-anta-vasena niddisanto devasame brāhmaṇe pakāseti. Te hi viññujātikā paṇḍitā tassa brahmasamassa brāhmaṇassa vattaṃ anusikkhanti pabbajjāya jhānabhāvanāya ca, te ca ime brahmacariyādi-guṇe paṭipattiyā eva vaṇṇayantī ti. Te sabbe pi brāhmaṇā Pañcakanipāte Doṇasutte (a. ni. 5.192) vuttanayen’eva veditabbā.

298

Idāni mariyāde brāhmaṇe dassento āha “taṇḍulaṃ sayanan” ti. Tass’attho tesu ye honti mariyādā, te brāhmaṇā sace yaññaṃ kappetukāmā honti, atha āmakadhañña-paṭiggahaṇā paṭiviratattā nānappakārakaṃ taṇḍulañ ca, mañcapīṭhādi-bhedaṃ sayanañ ca, khomādibhedaṃ vatthañ ca, gosappi-tila-telādi-bhedaṃ sappitelañ ca yāciya dhammena,

“Uddissa ariyā tiṭṭhanti, esā ariyāna yācanā” ti

evaṃ vuttena uddissaṭhāna-saṅkhātena dhammena yācitvā, atha yo yaṃ icchati dātuṃ, tena taṃ dinna-taṇḍulādiṃ samodhānetvā saṃkaḍḍhitvā. “Samudānetvā” ti pi pāṭho, eko yev’attho. Tato yaññam akappayun ti tato gahetvā dānam akaṃsu.

299

Karontā ca evam etasmiṃ upaṭṭhitasmiṃ dānasaṅkhāte yaññasmiṃ nāssu gāvo haniṃsu te, na te gāviyo haniṃsu. Gāvīmukhena c’ettha sabbapāṇā vuttā ti veditabbā. Kiṃkāraṇā na haniṃsū ti? Brahmacariyādi-guṇa-yuttattā.

Api ca visesato “yathā mātā…pe… nāssu gāvo haniṃsu te”. Tattha yāsu jāyanti osadhā ti yāsu pittādīnaṃ bhesajjabhūtā pañca gorasā jāyanti.

300

Annadā ti ādīsu yasmā pañca gorase paribhuñjantānaṃ khudā vūpasammati, balaṃ vaḍḍhati, chavivaṇṇo vippasīdati, kāyika-mānasikaṃ sukhaṃ uppajjati, tasmā annadā baladā vaṇṇadā sukhadā c’etā ti veditabbā. Sesam ettha uttānattham eva.

301

Evaṃ te yaññesu gāvo ahanantā puññappabhāvānuggahita-sarīrā “sukhumālā…pe… sukham edhitth’ayaṃ pajā”. Tattha sukhumālā mudu-taluṇa-hattha-pādāditāya, mahākāyā āroha-pariṇāha-sampattiyā, vaṇṇavanto suvaṇṇavaṇṇatāya saṇṭhānayuttatāya ca, yasassino lābha-parivāra-sampadāya. Sehi dhammehī ti sakehi cārittehi. Kiccākiccesu ussukā ti kiccesu “idaṃ kātabbaṃ”, akiccesu “idaṃ na kātabban” ti ussukkam āpannā hutvā ti attho.

Evaṃ te porāṇā brāhmaṇā evarūpā hutvā dassanīyā pasādanīyā lokassa parama-dakkhiṇeyyā imāya paṭipattiyā yāva loke avattiṃsu, tāva vigata-īti-bhayupaddavā hutvā nānappakārakaṃ sukhaṃ edhittha pāpuṇi, sukhaṃ vā edhittha sukhaṃ vuḍḍhiṃ agamāsi. Ayaṃ pajā ti sattalokaṃ nidasseti.

302

Kālaccayena pana sambhinna-mariyāda-bhāvaṃ āpajjitukāmānaṃ “tesaṃ āsi vipallāso…pe… bhāgaso mite”. Tattha vipallāso ti viparītasaññā. Aṇuto aṇun ti lāmakaṭṭhena parittaṭṭhena appassādaṭṭhena aṇubhūtato kāmaguṇato uppannaṃ jhāna-sāmañña-nibbāna-sukhāni upanidhāya saṅkhyam pi anupagamanena aṇuṃ kāmasukhaṃ, lokuttarasukhaṃ vā upanidhāya aṇubhūtato attanā paṭiladdha-lokiya-samāpatti-sukhato aṇuṃ, appakato pi appakaṃ kāmasukhaṃ disvā ti adhippāyo. Rājino cā ti rañño ca. Viyākāran ti sampattiṃ.

303

Ājaññasaṃyutte ti assājānīyasaṃyutte. Sukate ti dārukamma-lohakammena suniṭṭhite. Cittasibbane ti sīhacammādīhi alaṅkaraṇavasena citrasibbane. Nivesane ti gharavatthūni. Nivese ti tattha patiṭṭhāpita-gharāni. Vibhatte ti āyāma-vitthāra-vasena vibhattāni. Bhāgaso mite ti aṅgaṇa-dvāra-pāsāda-kūṭāgārādi-vasena koṭṭhāsaṃ koṭṭhāsaṃ katvā mitāni.

Kiṃ vuttaṃ hoti? Tesaṃ brāhmaṇānaṃ aṇuto aṇusaññitaṃ kāmasukhañ ca rañño byākārañ ca alaṅkata-nāriyo ca vuttappakāre rathe ca nivesane nivese ca disvā dukkhesu yeva etesu vatthūsu “sukhan” ti pavattattā pubbe pavatta-nekkhammasaññā-vipallāsa-saṅkhātā viparītasaññā āsi.

304

Te evaṃ viparītasaññā hutvā “gomaṇḍalaparibyūḷhaṃ…pe… brāhmaṇā”. Tattha gomaṇḍalaparibyūḷhan ti goyūthehi parikiṇṇaṃ. Nārīvaragaṇāyutan ti vara-nārīgaṇa-saṃyuttaṃ. Uḷāran ti vipulaṃ. Mānusaṃ bhogan ti manussānaṃ nivesanādi-bhoga-vatthuṃ. Abhijjhāyiṃsū ti “aho vat’idaṃ amhākaṃ assā” ti taṇhaṃ vaḍḍhetvā abhipatthayamānā jhāyiṃsu.

305

Evaṃ abhijjhāyantā ca “ete manussā sunhātā suvilittā kappitakesamassū āmutta-maṇi-ābharaṇā pañcahi kāmaguṇehi paricārenti, mayaṃ pana evaṃ tehi namassiyamānā pi sedamala-kiliṭṭha-gattā parūḷha-kaccha-nakha-lomā bhoga-rahitā paramakāruññataṃ pattā viharāma. Ete ca hatthikkhandha-assapiṭṭhi-sivikā-suvaṇṇarathādīhi vicaranti, mayaṃ pādehi. Ete dvibhūmikādi-pāsādatalesu vasanti, mayaṃ arañña-rukkhamūlādīsu. Ete ca gonakādīhi attharaṇehi atthatāsu varaseyyāsu sayanti, mayaṃ taṭṭikā-cammakhaṇḍādīni attharitvā bhūmiyaṃ. Ete nānārasāni bhojanāni bhuñjanti, mayaṃ uñchācariyāya yāpema. Kathaṃ nu kho mayam pi etehi sadisā bhaveyyāmā” ti cintetvā “dhanaṃ icchitabbaṃ, na sakkā dhanarahitehi ayaṃ sampatti pāpuṇitun” ti ca avadhāretvā vede bhinditvā dhammayutte purāṇamante nāsetvā adhammayutte kūṭamante ganthetvā dhanatthikā Okkākarājānam upasaṅkamma sotthivacanādīni payuñjitvā “amhākaṃ, mahārāja, brāhmaṇavaṃse paveṇiyā āgataṃ porāṇamantapadaṃ atthi, taṃ mayaṃ ācariyamuṭṭhitāya na kassaci bhaṇimhā, taṃ mahārājā sotum arahatī” ti ca vatvā assamedhādi-yaññaṃ vaṇṇayiṃsu. Vaṇṇayitvā ca rājānaṃ ussāhentā “yaja, mahārāja, evaṃ pahūtadhanadhañño tvaṃ, natthi te yañña-sambhāra-vekallaṃ, evañ hi te yajato sattakula-parivaṭṭā sagge uppajjissantī” ti avocuṃ. Tena nesaṃ taṃ pavattiṃ dassento āha Bhagavā “te tattha mante…pe… bahu te dhanan” ti.

Tattha tatthā ti tasmiṃ, yaṃ bhogam abhijjhāyiṃsu, tannimittan ti vuttaṃ hoti. Nimittatthe hi etaṃ bhummavacanaṃ. Tadupāgamun ti tadā upāgamuṃ. Pahūtadhanadhañño sī ti pahūtadhanadhañño bhavissasi, abhisamparāyan ti adhippāyo. Āsaṃsāyañ hi anāgate pi vattamānavacanaṃ icchanti saddakovidā. Yajassū ti yajāhi. Vittaṃ dhanan ti jātarūpādi-ratanam eva vittikāraṇato vittaṃ, samiddhikāraṇato dhanan ti vuttaṃ. Atha vā vittan ti vittikāraṇabhūtam eva ābharaṇādi upakaraṇaṃ, yaṃ

“Pahūtavittūpakaraṇo” ti (dī. ni. 1.331)

ādīsu āgacchati. Dhanan ti hiraññasuvaṇṇādi.

Kiṃ vuttaṃ hoti? Te brāhmaṇā mante ganthetvā tadā Okkākaṃ upāgamuṃ. Kin ti? “Mahārāja, bahū te vittañ ca dhanañ ca, yajassu, āyatim pi pahūtadhanadhañño bhavissasī” ti.

306

Evaṃ kāraṇaṃ vatvā saññāpentehi “tato ca rājā…pe… adā dhanaṃ”. Tattha saññatto ti ñāpito. Rathesabho ti mahārathesu khattiyesu akampiyaṭṭhena usabhasadiso. “Assamedhan” ti ādīsu assam ettha medhantī ti assamedho, dvīhi pariyaññehi yajitabbassa ekavīsati-yūpassa ṭhapetvā bhūmiñ ca purise ca avasesa-sabba-vibhavadakkhiṇassa yaññass’etaṃ adhivacanaṃ. Purisam ettha medhantī ti purisamedho, catūhi pariyaññehi yajitabbassa saddhiṃ bhūmiyā assamedhe vutta-vibhavadakkhiṇassa yaññass’etaṃ adhivacanaṃ. Sammam ettha pāsantī ti sammāpāso, divase divase sammaṃ khipitvā tassa patitokāse vediṃ katvā saṃhārimehi yūpādīhi Sarassatinadiyā nimuggokāsato pabhuti paṭilomaṃ gacchantena yajitabbassa satrayāgass’etaṃ adhivacanaṃ. Vājam ettha pivantī ti vājapeyyo, ekena pariyaññena sattarasahi pasūhi yajitabbassa beluva-yūpassa sattarasaka-dakkhiṇassa yaññass’etaṃ adhivacanaṃ. Natthi ettha aggaḷā ti niraggaḷo, navahi pariyaññehi yajitabbassa saddhiṃ bhūmiyā ca purisehi ca assamedhe vutta-vibhavadakkhiṇassa sabbamedha-pariyāyanāmassa assamedha-vikappass’etaṃ adhivacanaṃ. Sesam ettha pākaṭam eva.

307

Idāni yaṃ vuttaṃ “brāhmaṇānam adā dhanan” ti, taṃ dassento “gāvo sayanañ cā” ti gāthādvayam āha. So hi rājā “dīgharattaṃ lūkhāhārena kilantā pañca gorase paribhuñjantū” ti nesaṃ sa-puṅgavāni goyūthān’eva adāsi, tathā “dīgharattaṃ thaṇḍila-sāyitāya thūla-sāṭaka-nivāsanena ekaseyyāya pādacārena rukkhamūlādi-vāsena ca kilantā gonakādi-atthata-varasayanādīsu sukhaṃ anubhontū” ti nesaṃ mahagghāni sayanādīni ca adāsi. Evam etaṃ nānappakārakaṃ aññañ ca hirañña-suvaṇṇādi-dhanaṃ adāsi. Tenāha Bhagavā “gāvo sayanañ ca vatthañ ca…pe… brāhmaṇānam adā dhanan” ti.

308

309

Evaṃ tassa rañño santikā “te ca tattha…pe… punam upāgamuṃ”. Kiṃ vuttaṃ hoti? Tassa rañño santikā te brāhmaṇā tesu yāgesu dhanaṃ labhitvā dīgharattaṃ divase divase evam eva ghāsacchādanaṃ pariyesitvā nānappakārakaṃ vatthukāma-sannidhiṃ samarocayuṃ. Tato tesaṃ icchāvatiṇṇānaṃ khīrādi-pañcagorasassāda-vasena rasataṇhāya otiṇṇacittānaṃ “khīrādīni pi tāva gunnaṃ sādūni, addhā imāsaṃ maṃsaṃ sādutaraṃ bhavissatī” ti evaṃ maṃsaṃ paṭicca bhiyyo taṇhā pavaḍḍhatha. Tato cintesuṃ “sace mayaṃ māretvā khādissāma, gārayhā bhavissāma, yaṃ nūna mante gantheyyāmā” ti. Atha puna pi vedaṃ bhinditvā tadanurūpe te tattha mante ganthetvā te brāhmaṇā tannimittaṃ kūṭamante ganthetvā Okkākarājānaṃ puna upāgamiṃsu, imam atthaṃ bhāsamānā “yathā āpo ca…pe… bahu te dhanan” ti.

310

Kiṃ vuttaṃ hoti? Amhākaṃ, mahārāja, mantesu etad āgataṃ: yathā āpo hatthadhovanādi-sabbakiccesu pāṇīnaṃ upayogaṃ gacchati, natthi tesaṃ tatonidānaṃ pāpaṃ. Kasmā? Yasmā parikkhāro so hi pāṇinaṃ, upakaraṇatthāya uppanno ti adhippāyo. Yathā cāyaṃ mahāpathavī gamanaṭṭhānādi-sabbakiccesu kahāpaṇa-saṅkhātaṃ hiraññaṃ suvaṇṇarajatādi-bhedaṃ dhanaṃ, yava-godhūmādi-bhedaṃ dhāniyañ ca, saṃvohārādi-sabbakiccesu upayogaṃ gacchati, evaṃ gāvo manussānaṃ sabbakiccesu upayoga-gamanatthāya uppannā. Tasmā etā hanitvā nānappakārake yāge yajassu bahu te vittaṃ, yajassu bahu te dhanan ti.

311

312

Evaṃ purimanayen’eva “tato ca rājā…pe… aghātayi”, yaṃ tato pubbe kañci sattaṃ “na pādā…pe… ghātayi”. Tadā kira brāhmaṇā yaññāvāṭaṃ gāvīnaṃ pūretvā maṅgala-usabhaṃ bandhitvā rañño mūlaṃ netvā “mahārāja, gomedhayaññaṃ yajassu, evaṃ te brahmalokassa maggo visuddho bhavissatī” ti āhaṃsu. Rājā katamaṅgalakicco khaggaṃ gahetvā puṅgavena saha anekasatasahassā gāvo māresi. Brāhmaṇā yaññāvāṭe maṃsāni chinditvā khādiṃsu, pītakodāta-ratta-kambale ca pārupitvā māresuṃ. Tad upādāya kira gāvo pārute disvā ubbijjanti. Tenāha Bhagavā “na pādā…pe… ghātayī” ti.

313

Tato devā ti evaṃ tasmiṃ rājini gāviyo ghātetum āraddhe atha tadanantaram eva taṃ goghātakaṃ disvā ete Cātumahārājikādayo devā ca, pitaro ti brāhmaṇesu laddhavohārā brahmāno ca, sakko devānam Indo ca, pabbatapāda-nivāsino dānava-yakkha-saññitā asurarakkhasā ca “adhammo adhammo” ti evaṃ vācaṃ nicchārentā “dhi manussā, dhi manussā” ti ca vadantā pakkanduṃ. Evaṃ bhūmito pabhuti so saddo muhuttena yāva brahmalokā agamāsi, ekadhikkāra-paripuṇṇo loko ahosi. Kiṃ kāraṇaṃ? Yaṃ satthaṃ nipatī gave, yasmā gāvimhi satthaṃ nipatī ti vuttaṃ hoti.

314

Na kevalañ ca devādayo pakkanduṃ, ayam añño pi loke anattho udapādi: ye hi te tayo rogā pure āsuṃ, icchā anasanaṃ jarā, kiñci kiñcid eva patthana-taṇhā ca khudā ca paripākajarā cā ti vuttaṃ hoti. Te pasūnañ ca samārambhā, aṭṭhānavutimāgamuṃ, cakkhurogādinā bhedena aṭṭhanavutibhāvaṃ pāpuṇiṃsū ti attho.

315

Idāni Bhagavā taṃ pasusamārambhaṃ nindanto āha “eso adhammo” ti. Tass’attho eso pasusamārambha-saṅkhāto kāyadaṇḍādīnaṃ tiṇṇaṃ daṇḍānaṃ aññatara-daṇḍabhūto dhammato apetattā adhammo okkanto ahu pavatto āsi, so ca kho tato pabhuti pavattattā purāṇo, yassa okkamanato pabhuti kenaci pādādinā ahiṃsanato adūsikāyo gāvo haññanti. Yā ghātentā dhammā dhaṃsanti cavanti parihāyanti yājakā yaññayājino janā ti.

316

Evam eso aṇudhammo ti evaṃ eso lāmakadhammo hīnadhammo, adhammo ti vuttaṃ hoti. Yasmā vā ettha dānadhammo pi appako atthi, tasmā taṃ sandhāyāha “aṇudhammo” ti. Porāṇo ti tāva cirakālato pabhuti pavattattā porāṇo. Viññūhi pana garahitattā viññūgarahito ti veditabbo. Yasmā ca viññugarahito, tasmā yattha edisakaṃ passati, yājakaṃ garahatī jano. Kathaṃ? “Abbudaṃ brāhmaṇehi uppāditaṃ, gāvo vadhitvā maṃsaṃ khādantī” ti evamādīni vatvā ti ayam ettha anussavo.

317

Evaṃ dhamme viyāpanne ti evaṃ porāṇe brāhmaṇadhamme naṭṭhe. “Viyāvatte” ti pi pāṭho, viparivattitvā aññathā bhūte ti attho. Vibhinnā suddavessikā ti pubbe samaggā viharantā suddā ca vessā ca te vibhinnā. Puthū vibhinnā khattiyā ti khattiyā pi bahū aññamaññaṃ bhinnā. Patiṃ bhariyāvamaññathā ti bhariyā ca gharāvāsatthaṃ issariyabale ṭhapitā puttabalādīhi upetā hutvā patiṃ avamaññatha, paribhavi avamaññi na sakkaccaṃ upaṭṭhāsi.

318

Evaṃ aññamaññaṃ vibhinnā samānā “khattiyā brahmabandhū ca…pe… kāmānaṃ vasam anvagun” ti. Khattiyā ca brāhmaṇā ca ye c’aññe vessasuddā yathā saṅkaraṃ nāpajjanti, evaṃ attano attano gottena rakkhitattā gottarakkhitā. Te sabbe pi taṃ jātivādaṃ niraṃkatvā, “ahaṃ khattiyo, ahaṃ brāhmaṇo” ti etaṃ sabbam pi nāsetvā pañcakāmaguṇa-saṅkhātānaṃ kāmānaṃ vasaṃ anvaguṃ āsattaṃ pāpuṇiṃsu, kāmahetu na kiñci akattabbaṃ nākaṃsū ti vuttaṃ hoti.

Evam ettha Bhagavā “isayo pubbakā” ti ādīhi navahi gāthāhi porāṇānaṃ brāhmaṇānaṃ vaṇṇaṃ bhāsitvā “yo nesaṃ paramo” ti gāthāya brahmasamaṃ, “tassa vattam anusikkhantā” ti gāthāya devasamaṃ, “taṇḍulaṃ sayanan” ti ādikāhi catūhi gāthāhi mariyādaṃ, “tesaṃ āsi vipallāso” ti ādīhi sattarasahi gāthāhi sambhinnamariyādaṃ, tassa vippaṭipattiyā devādīnaṃ pakkandanādi-dīpanatthañ ca dassetvā desanaṃ niṭṭhāpesi.

Brāhmaṇacaṇḍālo pana idha avutto yeva. Kasmā? Yasmā vipattiyā akāraṇaṃ. Brāhmaṇadhammasampattiyā hi brahmasama-devasama-mariyādā kāraṇaṃ honti, vipattiyā sambhinnamariyādo, ayaṃ pana Doṇasutte (a. ni. 5.192) vuttappakāro brāhmaṇacaṇḍālo brāhmaṇadhamma-vipattiyā pi akāraṇaṃ. Kasmā? Vipanne dhamme uppannattā. Tasmā taṃ adassetvā va desanaṃ niṭṭhāpesi.

Etarahi pana so pi brāhmaṇacaṇḍālo dullabho. Evam ayaṃ brāhmaṇānaṃ dhammo vinaṭṭho. Ten’evāha Doṇo brāhmaṇo “evaṃ sante mayaṃ, bho Gotama, brāhmaṇacaṇḍālam pi na pūremā” ti. Sesam ettha vuttanayam eva.