如法经注

Evaṃ me sutan ti Dhammikasuttaṃ. Kā uppatti? Tiṭṭhamāne kira Bhagavati lokanāthe Dhammiko nāma upāsako ahosi nāmena ca paṭipattiyā ca. So kira saraṇasampanno sīlasampanno bahussuto piṭakattayadharo anāgāmī abhiññālābhī ākāsacārī ahosi. Tassa parivārā pañcasatā upāsakā, te pi tādisā eva ahesuṃ. Tass’ekadivasaṃ uposathikassa rahogatassa paṭisallīnassa majjhimayāmāvasāna-samaye evaṃ parivitakko udapādi “yaṃ nūnāhaṃ agāriya-anagāriyānaṃ paṭipadaṃ puccheyyan” ti. So pañcahi upāsakasatehi parivuto Bhagavantaṃ upasaṅkamitvā tam atthaṃ pucchi, Bhagavā c’assa byākāsi. Tattha pubbe vaṇṇitasadisaṃ vuttanayen’eva veditabbaṃ, apubbaṃ vaṇṇayissāma.

379

Tattha paṭhamagāthāya tāva kathaṃkaro ti kathaṃ karonto kathaṃ paṭipajjanto. Sādhu hotī ti sundaro anavajjo atthasādhano hoti. Upāsakāse ti upāsakā icc eva vuttaṃ hoti. Sesam atthato pākaṭam eva. Ayaṃ pana yojanā: yo vā agārā anagāram eti pabbajati, ye vā agārino upāsakā, etesu duvidhesu sāvakesu kathaṃkaro sāvako sādhu hotī ti.

380

Idāni evaṃ puṭṭhassa Bhagavato byākaraṇasamatthataṃ dīpento *tuvañ hī” ti gāthādvayam āha. Tattha gatin ti ajjhāsayagatiṃ. Parāyaṇan ti nipphattiṃ. Atha vā gatin ti nirayādi-pañcappabhedaṃ. Parāyaṇan ti gatito paraṃ ayanaṃ gativippamokkhaṃ parinibbānaṃ. Na c’atthi tulyo ti tayā sadiso natthi.

381

Sabbaṃ tuvaṃ ñāṇam avecca dhammaṃ, pakāsesi satte anukampamāno ti tvaṃ Bhagavā yadatthi ñeyyaṃ nāma, taṃ anavasesaṃ avecca paṭivijjhitvā satte anukampamāno sabbaṃ ñāṇañ ca dhammañ ca pakāsesi. Yaṃ yaṃ yassa hitaṃ hoti, taṃ taṃ tassa āvikāsi yeva desesi yeva, na te atthi ācariyamuṭṭhī ti vuttaṃ hoti. Virocasi vimalo ti dhūmarajādivirahito viya cando, rāgādimalābhāvena vimalo virocasi. Sesam ettha uttānattham eva.

382

Idāni yesaṃ tadā Bhagavā dhammaṃ desesi, te devaputte kittetvā Bhagavantaṃ pasaṃsanto “āgañchī te santike” ti gāthādvayam āha. Tattha nāgarājā Erāvaṇo nāmā ti ayaṃ kira Erāvaṇo nāma devaputto kāmarūpī dibbe vimāne vasati. So yadā Sakko uyyānakīḷaṃ gacchati, tadā diyaḍḍhasatayojanaṃ kāyaṃ abhinimminitvā tettiṃsa kumbhe māpetvā Erāvaṇo nāma hatthī hoti. Tassa ekekasmiṃ kumbhe dve dve dantā honti, ekekasmiṃ dante satta satta pokkharaṇiyo, ekekissā pokkharaṇiyā satta satta paduminiyo, ekekissā paduminiyā satta satta pupphāni, ekekasmiṃ pupphe satta satta pattāni, ekekasmiṃ patte satta satta accharāyo naccanti Padumaccharāyo tv eva vissutā Sakkassa nāṭakitthiyo, yā ca Vimānavatthusmim pi

“Bhamanti kaññā padumesu sikkhitā” ti (vi. va. 1034)

āgatā.

Tesaṃ pana tettisaṃkumbhānaṃ majjhe Sudassanakumbho nāma tiṃsayojanamatto hoti, tattha yojanappamāṇo maṇipallaṅko tiyojanubbedhe pupphamaṇḍape attharīyati. Tattha Sakko devānam Indo accharā-saṅgha-parivuto dibbasampattiṃ paccanubhoti. Sakke pana devānam Inde uyyānakīḷāto paṭinivatte puna taṃ rūpaṃ saṃharitvāna devaputto va hoti. Taṃ sandhāyāha “āgañchi te santike nāgarājā Erāvaṇo nāmā” ti.

Jino ti sutvā ti “vijitapāpadhammo esa Bhagavā” ti evaṃ sutvā. So pi tayā mantayitvā ti tayā saddhiṃ mantayitvā, pañhaṃ pucchitvā ti adhippāyo. Ajjhagamā ti adhiagamā, gato ti vuttaṃ hoti. Sādhū ti sutvāna patītarūpo ti taṃ pañhaṃ sutvā “sādhu bhante” ti abhinanditvā tuṭṭharūpo gato ti attho.

383

Rājā pi taṃ Vessavaṇo Kuvero ti ettha so yakkho rañjanaṭṭhena rājā, Visāṇāya rājadhāniyā rajjaṃ kāretī ti Vessavaṇo, purimanāmena Kuvero ti veditabbo. So kira Kuvero nāma brāhmaṇamahāsālo hutvā dānādīni puññāni katvā Visāṇāya rājadhāniyā adhipati hutvā nibbatto, tasmā “Kuvero Vessavaṇo” ti vuccati. Vuttañ c’etaṃ Āṭānāṭiyasutte

“Kuverassa kho pana, mārisa, mahārājassa Visāṇā nāma rājadhānī, tasmā Kuvero mahārājā ‘Vessavaṇo’ ti pavuccatī” ti (dī. ni. 3.291)

Sesam ettha pākaṭam eva.

Tattha siyā kasmā pana dūratare Tāvatiṃsabhavane vasanto Erāvaṇo paṭhamaṃ āgato, Vessavaṇo pacchā, ekanagare va vasanto ayaṃ upāsako sabbapacchā, kathañ ca so tesaṃ āgamanaṃ aññāsi, yena evam āhā ti? Vuccate Vessavaṇo kira tadā aneka-sahassa-pavāḷa-pallaṅkaṃ dvādasayojanaṃ Nārivāhanaṃ abhiruyha pavāḷakuntaṃ uccāretvā dasasahassa-koṭi-yakkhehi parivuto “Bhagavantaṃ pañhaṃ pucchissāmī” ti ākāsaṭṭhaka-vimānāni pariharitvā maggena maggaṃ āgacchanto Veḷukaṇḍaka-nagare Nandamātāya upāsikāya nivesanassa uparibhāgaṃ sampatto. Upāsikāya ayam ānubhāvo: parisuddhasīlā hoti, niccaṃ vikālabhojanā paṭiviratā, piṭakattayadhārinī, anāgāmiphale patiṭṭhitā. Sā tamhi samaye sīhapañjaraṃ ugghāṭetvā utuggahaṇatthāya māluteritokāse ṭhatvā Aṭṭhaka-Pārāyanavagge parimaṇḍalehi padabyañjanehi madhurena sarena bhāsati. Vessavaṇo tatth’eva yānāni ṭhapetvā yāva upāsikā

“Idam avoca Bhagavā Magadhesu viharanto Pāsāṇake cetiye paricāraka-soḷasannaṃ brāhmaṇānan” ti

nigamanaṃ abhāsi, tāva sabbaṃ sutvā vaggapariyosāne suvaṇṇa-muraja-sadisaṃ mahantaṃ gīvaṃ paggahetvā “sādhu sādhu bhaginī” ti sādhukāram adāsi.

Sā “ko etthā” ti āha. “Ahaṃ bhagini Vessavaṇo” ti. Upāsikā kira paṭhamaṃ sotāpannā ahosi, pacchā Vessavaṇo, taṃ so dhammato sahodara-bhāvaṃ sandhāya upāsikaṃ bhaginivādena samudācarati. Upāsikāya ca “vikālo, bhātika bhadramukha, yassa dāni kālaṃ maññasī” ti vutto “ahaṃ bhagini tayi pasanno pasannākāraṃ karomī” ti āha. “Tena hi bhadramukha, mama khette nipphannaṃ sāliṃ kammakarā āharituṃ na sakkonti, taṃ tava parisāya āṇāpehī” ti. So “sādhu bhaginī” ti yakkhe āṇāpesi. Te aḍḍhaterasa koṭṭhāgārasatāni pūresuṃ. Tato pabhuti koṭṭhāgāraṃ ūnaṃ nāma nāhosi, “Nandamātu koṭṭhāgāraṃ viyā” ti loke nidassanaṃ ahosi. Vessavaṇo koṭṭhāgārāni pūretvā Bhagavantaṃ upasaṅkami. Bhagavā “vikāle āgato’sī” ti āha. Atha Bhagavato sabbaṃ ārocesi. Iminā kāraṇena āsannatare pi Cātumahārājikabhavane vasanto Vessavaṇo pacchā āgato. Erāvaṇassa pana na kiñci antarā karaṇīyaṃ ahosi, tena so paṭhamataraṃ āgato.

Ayaṃ pana upāsako kiñcāpi anāgāmī pakatiyā va ekabhattiko, tathā pi tadā uposathadivaso ti katvā uposathaṅgāni adhiṭṭhāya sāyanhasamayaṃ sunivattho supāruto pañcasata-upāsakaparivuto Jetavanaṃ gantvā dhammadesanaṃ sutvā attano gharaṃ āgamma tesaṃ upāsakānaṃ saraṇa-sīla-uposathānisaṃsādi-bhedaṃ upāsakadhammaṃ kathetvā te upāsake uyyojesi. Tesañ ca tass’eva ghare muṭṭhi-hattha-ppamāṇa-pādakāni pañca kappiya-mañca-satāni pāṭekkovarakesu paññattāni honti. Te attano attano ovarakaṃ pavisitvā samāpattiṃ appetvā nisīdiṃsu, upāsako pi tath’evākāsi.

Tena ca samayena Sāvatthinagare sattapaññāsa kula-sata-sahassāni vasanti, manussagaṇanāya aṭṭhārasa-koṭi-manussā. Tena paṭhamayāme hatthi-assa-manussa-bheri-saddādīhi Sāvatthinagaraṃ mahāsamuddo viya ekasaddaṃ hoti. Majjhimayāma-samanantare so saddo paṭippassambhati. Tamhi kāle upāsako samāpattito vuṭṭhāya attano guṇe āvajjetvā “yenāhaṃ maggasukhena phalasukhena sukhito viharāmi, idaṃ sukhaṃ kaṃ nissāya laddhan” ti cintetvā “Bhagavantaṃ nissāyā” ti Bhagavati cittaṃ pasādetvā “Bhagavā etarahi katamena vihārena viharatī” ti āvajjento dibbena cakkhunā Erāvaṇa-Vessavaṇe disvā dibbāya sotadhātuyā dhammadesanaṃ sutvā cetopariyañāṇena tesaṃ pasannacittataṃ ñatvā “yaṃ nūnāham pi Bhagavantaṃ ubhayahitaṃ paṭipadaṃ puccheyyan” ti cintesi. Tasmā so ekanagare vasanto pi sabbapacchā āgato, evañ ca nesaṃ āgamanaṃ aññāsi. Tenāha “āgañchi te santike nāgarājā…pe… so cāpi sutvāna patītarūpo” ti.

384

Idāni ito bahiddhā lokasammatehi samaṇabrāhmaṇehi ukkaṭṭhabhāvena Bhagavantaṃ pasaṃsanto “ye kec’ime” ti gāthādvayam āha. Tattha titthiyā ti Nanda-Vaccha-Saṃkiccehi ādipuggalehi tīhi titthakarehi kate diṭṭhititthe jātā, tesaṃ sāsane pabbajitā Pūraṇādayo cha satthāro. Tattha Nāṭaputto Nigaṇṭho, avasesā Ājīvakā ti. Te sabbe dassento āha “ye kec’ime titthiyā vādasīlā” ti, “mayaṃ sammā paṭipannā, aññe micchā paṭipannā” ti evaṃ vādakaraṇasīlā lokaṃ mukhasattīhi vitudantā vicaranti. Ājīvakā vā ti te ekajjham uddiṭṭhe bhinditvā dasseti. Nātitarantī ti nātikkamanti. Sabbe ti aññe pi ye keci titthiya-sāvakādayo, te pi pariggaṇhanto āha. “Ṭhito vajantaṃ viyā” ti yathā koci ṭhito gativikalo sīghagāminaṃ purisaṃ gacchantaṃ nātitareyya, evaṃ te paññāgatiyā abhāvena te te atthappabhede bujjhituṃ asakkontā ṭhitā, atijavanapaññaṃ Bhagavantaṃ nātitarantī ti attho.

385

Brāhmaṇā vādasīlā vuddhā cā ti ettāvatā Caṅkī-Tārukkha-Pokkharasāti-Jāṇussoṇi-ādayo dasseti. Api brāhmaṇā santi kecī ti iminā majjhimā pi daharā pi kevalaṃ brāhmaṇā santi atthi upalabbhanti kecī ti evaṃ Assalāyana-Vāseṭṭha-Ambaṭṭha-Uttaramāṇavakādayo dasseti. Atthabaddhā ti “api nu kho imaṃ pañhaṃ byākareyya, imaṃ kaṅkhaṃ chindeyyā” ti evaṃ atthabaddhā bhavanti. Ye cāpi aññe ti aññe pi ye “mayaṃ vādino” ti evaṃ maññamānā vicaranti khattiya-paṇḍita-brāhmaṇa-brahma-deva-yakkhādayo aparimāṇā, te pi sabbe tayi atthabaddhā bhavantī ti dasseti.

386

Evaṃ nānappakārehi Bhagavantaṃ pasaṃsitvā idāni dhammen’eva taṃ pasaṃsitvā dhammakathaṃ yācanto “ayañ hi dhammo” ti gāthādvayam āha. Tattha ayañ hi dhammo ti sattatiṃsa bodhipakkhiyadhamme sandhāyāha. Nipuṇo ti saṇho duppaṭivijjho. Sukho ti paṭividdho samāno lokuttarasukham āvahati, tasmā sukhāvahattā “sukho” ti vuccati. Suppavutto ti sudesito. Sussūsamānā ti sotukām’amhā ti attho. Taṃ no vadā ti taṃ dhammaṃ amhākaṃ vada. “Tvaṃ no” ti pi pāṭho, tvaṃ amhākaṃ vadā ti attho.

387

Sabbe p’ime bhikkhavo ti taṅkhaṇaṃ nisinnāni kira pañca bhikkhusatāni honti, tāni dassento yācati. Upāsakā cāpī ti attano parivāre aññe ca dasseti. Sesam ettha pākaṭam eva.

388

Atha Bhagavā anagāriya-paṭipadaṃ tāva dassetuṃ bhikkhū āmantetvā “suṇātha me bhikkhavo” ti ādim āha. Tattha dhammaṃ dhutaṃ tañ ca carātha sabbe ti kilese dhunātī ti dhuto, evarūpaṃ kilesadhunanakaṃ paṭipadādhammaṃ sāvayāmi vo, tañ ca mayā sāvitaṃ sabbe caratha paṭipajjatha, mā pamāditthā ti vuttaṃ hoti. Iriyāpathan ti gamanādicatubbidhaṃ. Pabbajitānulomikan ti samaṇa-sāruppaṃ satisampajaññayuttaṃ. Araññe kammaṭṭhānānuyogavasena pavattam evā ti apare. Sevetha nan ti taṃ iriyāpathaṃ bhajeyya. Atthadaso ti hitānupassī. Mutīmā ti buddhimā. Sesam ettha gāthāya pākaṭam eva.

389

No ve vikāle ti evaṃ pabbajitānulomikaṃ iriyāpathaṃ sevamāno ca divā-majjhanhika-vītikkamaṃ upādāya vikāle na careyya bhikkhu, yuttakāle eva pana gāmaṃ piṇḍāya careyya. Kiṃ kāraṇaṃ? Akālacāriñ hi sajanti saṅgā, akālacāriṃ puggalaṃ rāgasaṅgādayo aneke saṅgā sajanti parissajanti upaguhanti allīyanti. Tasmā vikāle na caranti buddhā, tasmā ye catusaccabuddhā ariyapuggalā, na te vikāle piṇḍāya carantī ti.

Tena kira samayena vikālabhojana-sikkhāpadaṃ appaññattaṃ hoti, tasmā dhammadesanāvasen’ev’ettha puthujjanānaṃ ādīnavaṃ dassento imaṃ gātham āha. Ariyā pana saha maggapaṭilābhā eva tato paṭiviratā honti, esā dhammatā.

390

Evaṃ vikālacariyaṃ paṭisedhetvā “kāle carantena pi evaṃ caritabban” ti dassento āha “rūpā ca saddā cā” ti. Tass’attho ye te rūpādayo nānappakārakaṃ madaṃ janentā satte sammadayanti, tesu Piṇḍapāta-pārisuddhi-suttādīsu (ma. ni. 3.438 ādayo) vuttanayena chandaṃ vinodetvā yuttakālen’eva pātarāsaṃ paviseyyā ti. Ettha ca pāto asitabbo ti pātarāso, piṇḍapātass’etaṃ nāmaṃ. Yo yattha labbhati, so padeso pi taṃ yogena “pātarāso” ti idha vutto. Yato piṇḍapātaṃ labhati, taṃ okāsaṃ gaccheyyā ti evam ettha attho veditabbo.

391

Evaṃ paviṭṭho

“Piṇḍañ ca bhikkhu samayena laddhā, eko paṭikkamma raho nisīde;
ajjhattacintī na mano bahiddhā, nicchāraye saṅgahitattabhāvo.”

Tattha piṇḍan ti missakabhikkhaṃ. Sā hi tato tato samodhānetvā sampiṇḍitaṭṭhena “piṇḍo” ti vuccati. Samayenā ti anto-majjhanhika-kāle. Eko paṭikkammā ti kāyavivekaṃ sampādento adutiyo nivattitvā. Ajjhattacintī ti tilakkhaṇaṃ āropetvā khandhasantānaṃ cintento. Na mano bahiddhā nicchāraye ti bahiddhā rūpādīsu rāgavasena cittaṃ na nīhare. Saṅgahitattabhāvo ti suṭṭhu gahitacitto.

392

Evaṃ viharanto ca

“Sace pi so sallape sāvakena, aññena vā kenaci bhikkhunā vā;
dhammaṃ paṇītaṃ tam udāhareyya, na pesuṇaṃ no pi parūpavādaṃ.”

Kiṃ vuttaṃ hoti? So yogāvacaro kiñcid eva sotukāmatāya upagatena sāvakena vā kenaci aññatitthiya-gahaṭṭhādinā vā idh’eva pabbajitena bhikkhunā vā saddhiṃ sace pi sallape, atha yvāyaṃ maggaphalādi-paṭisaṃyutto dasakathāvatthubhedo vā atappakaṭṭhena paṇīto dhammo, taṃ dhammaṃ paṇītaṃ udāhareyya, aññaṃ pana pisuṇavacanaṃ vā parūpavādaṃ vā appamattakam pi na udāhareyyā ti.

393

Idāni tasmiṃ parūpavāde dosaṃ dassento āha “vādañ hi eke” ti. Tass’attho idh’ekacce moghapurisā parūpavāda-sañhitaṃ nānappakāraṃ viggāhikakathā-bhedaṃ vādaṃ paṭiseniyan ti virujjhanti, yujjhitukāmā hutvā senāya paṭimukhaṃ gacchantā viya honti. Te mayaṃ lāmakapaññe na pasaṃsāma. Kiṃ kāraṇaṃ? Tato tato ne pasajanti saṅgā, yasmā te tādisake puggale tato tato vacanapathato samuṭṭhāya vivādasaṅgā sajanti allīyanti. Kiṃ kāraṇā sajantī ti? Cittañ hi te tattha gamenti dūre, yasmā te paṭiseniyantā cittaṃ tattha gamenti, yattha gataṃ samathavipassanānaṃ dūre hotī ti.

394

Evaṃ parittapaññānaṃ pavattiṃ dassetvā idāni mahāpaññānaṃ pavattiṃ dassento āha “piṇḍaṃ vihāraṃ…pe… sāvako” ti. Tattha vihārena patissayo, sayanāsanena mañcapīṭhan ti tīhi pi padehi senāsanam eva vuttaṃ. Āpan ti udakaṃ. Saṅghāṭirajūpavāhanan ti paṃsumalādino saṅghāṭirajassa dhovanaṃ. Sutvāna dhammaṃ Sugatena desitan ti Sabbāsavasaṃvarādīsu

“Paṭisaṅkhā yoniso cīvaraṃ paṭisevati sītassa paṭighātāyā” ti (ma. ni. 1.23; a. ni. 6.58)

ādinā nayena Bhagavatā desitaṃ dhammaṃ sutvā. Saṅkhāya seve varapaññasāvako ti. Etaṃ idha piṇḍan ti vuttaṃ piṇḍapātaṃ, vihārādīhi vuttaṃ senāsanaṃ, āpamukhena dassitaṃ gilānapaccayaṃ, saṅghāṭiyā cīvaran ti catubbidham pi paccayaṃ saṅkhāya

“Yāvad eva imassa kāyassa ṭhitiyā” ti (ma. ni. 1.23; a. ni. 6.58)

ādinā nayena paccavekkhitvā seve varapaññasāvako, sevituṃ sakkuṇeyya varapaññassa Tathāgatassa sāvako sekkho vā puthujjano vā, nippariyāyena ca arahā. So hi caturāpasseno

“Saṅkhāy’ekaṃ paṭisevati, saṅkhāy’ekaṃ adhivāseti, saṅkhāy’ekaṃ parivajjeti, saṅkhāy’ekaṃ vinodetī” ti (dī. ni. 3.308; ma. ni. 2.168; a. ni. 10.20)

vutto.

395

Yassā ca saṅkhāya seve varapaññasāvako, tasmā hi piṇḍe…pe… yathā pokkhare vāribindu, tathā hotī ti veditabbo.

396

Evaṃ khīṇāsava-paṭipattiṃ dassento arahattanikūṭena anagāriya-paṭipadaṃ niṭṭhāpetvā idāni agāriya-paṭipadaṃ dassetuṃ “gahaṭṭhavattaṃ pana vo” ti ādim āha. Tattha paṭhamagāthāya tāva sāvako ti agāriyasāvako. Sesaṃ uttānattham eva.

Ayaṃ pana yojanā: yo mayā ito pubbe kevalo abyāmisso sakalo paripuṇṇo bhikkhudhammo kathito, esa khetta-vatthu-ādi-pariggahehi sapariggahena na labbhā phassetuṃ na sakkā adhigantun ti.

397

Evaṃ tassa bhikkhudhammaṃ paṭisedhetvā gahaṭṭhadhammam eva dassento āha “pāṇaṃ na hane” ti. Tattha purimaḍḍhena tikoṭiparisuddhā pāṇātipātāveramaṇi vuttā, pacchimaḍḍhena sattesu hitapaṭipatti. Tatiyapādo c’ettha Khaggavisāṇasutte (su. ni. 35 ādayo) catutthapāde thāvaratasabhedo Mettasuttavaṇṇanāyaṃ (su. ni. 143 ādayo) sabbappakārato vaṇṇito. Sesaṃ uttānattham eva.

Uppaṭipāṭiyā pana yojanā kātabbā: tasathāvaresu sabbesu bhūtesu nidhāya daṇḍaṃ na hane na ghātayeyya nānujaññā ti. “Nidhāya daṇḍan” ti ito vā paraṃ “vatteyyā” ti pāṭhaseso āharitabbo. Itarathā hi na pubbenāparaṃ sandhiyati.

398

Evaṃ paṭhamasikkhāpadaṃ dassetvā idāni dutiyasikkhāpadaṃ dassento āha “tato adinnan” ti. Tattha kiñcī ti appaṃ vā bahuṃ vā. Kvacī ti gāme vā araññe vā. Sāvako ti agāriyasāvako. Bujjhamāno ti “parasantakam idan” ti jānamāno. Sabbaṃ adinnaṃ parivajjayeyyā ti evañ hi paṭipajjamāno sabbaṃ adinnaṃ parivajjeyya, no aññathā ti dīpeti. Sesam ettha vuttanayañ ca pākaṭañ cā ti.

399

Evaṃ dutiyasikkhāpadam pi tikoṭiparisuddhaṃ dassetvā ukkaṭṭhaparicchedato pabhuti tatiyaṃ dassento āha “abrahmacariyan” ti. Tattha asambhuṇanto ti asakkonto.

400

Idāni catutthasikkhāpadaṃ dassento āha “sabhaggato vā” ti. Tattha sabhaggato ti santhāgārādigato. Parisaggato ti pūgamajjagato. Sesam ettha vuttanayañ ca pākaṭañ cā ti.

401

Evaṃ catutthasikkhāpadam pi tikoṭiparisuddhaṃ dassetvā pañcamaṃ dassento āha “majjañ ca pānan” ti. Tattha majjañ ca pānan ti gāthābandhasukhatthaṃ evaṃ vuttaṃ, ayaṃ pan’attho “majjapānañ ca na samācareyyā” ti. Dhammaṃ iman ti imaṃ majjapāna-veramaṇī-dhammaṃ. Ummādanantan ti ummādanapariyosānaṃ. Yo hi sabbalahuko majjapānassa vipāko, so manussabhūtassa ummattaka-saṃvattaniko hoti. Iti naṃ viditvā ti iti naṃ majjapānaṃ ñatvā. Sesam ettha vuttanayañ ca pākaṭañ cā ti.

402

Evaṃ pañcamasikkhāpadam pi tikoṭiparisuddhaṃ dassetvā idāni purimasikkhāpadānam pi majjapānam eva saṃkilesakarañ ca bhedakarañ ca dassetvā daḷhataraṃ tato veramaṇiyaṃ niyojento āha “madā hi pāpāni karontī” ti. Tattha madā ti madahetu. Hi-kāro padapūraṇamatte nipāto. Pāpāni karontī ti pāṇātipātādīni sabbākusalāni karonti. Ummādanaṃ mohanan ti paraloke ummādanaṃ ihaloke mohanaṃ. Sesaṃ uttānattham eva.

403

Ettāvatā agāriyasāvakassa niccasīlaṃ dassetvā idāni uposathaṅgāni dassento “pāṇaṃ na hane” ti gāthādvayam āha. Tattha abrahmacariyā ti aseṭṭhacariyabhūtā. Methunā ti methunadhamma-samāpattito. Rattiṃ na bhuñjeyya vikālabhojanan ti rattim pi na bhuñjeyya, divā pi kālātikkantabhojanaṃ na bhuñjeyya.

404

Na ca gandhan ti ettha gandhaggahaṇena vilepana-cuṇṇādīni pi gahitān’evā ti veditabbāni. Mañce ti kappiyamañce. Santhate ti taṭṭikādīhi kappiyattharaṇehi atthate. Chamāyaṃ pana gonakādi-santhatāya pi vaṭṭati. Aṭṭhaṅgikan ti pañcaṅgikaṃ viya tūriyaṃ, na aṅga-vinimuttaṃ. Dukkhantagunā ti vaṭṭadukkhassa antagatena. Sesam ettha pākaṭam eva. Pacchimaḍḍhuṃ pana saṅgītikārakehi vuttan ti pi āhu.

405

Evaṃ uposathaṅgāni dassetvā idāni uposathakālaṃ dassento āha “tato ca pakkhassā” ti. Tattha tato ti padapūraṇamatte nipāto. Pakkhass’upavass’uposathan ti evaṃ parapadena yojetabbaṃ “pakkhassa cātuddasiṃ pañcadasiṃ aṭṭhamin” ti ete tayo divase upavassa uposathaṃ, etaṃ aṭṭhaṅgika-uposathaṃ upagamma vasitvā ti. Pāṭihāriyapakkhañ cā ti ettha pana vassūpanāyikāya purimabhāge Āsāḷhamāso, antovassaṃ tayo māsā, Kattikamāso ti ime pañca māsā “Pāṭihāriyapakkho” ti vuccanti. Āsāḷha-Kattika-Phagguṇa-māsā tayo evā ti apare. Pakkhuposatha-divasānaṃ purima-pacchima-divasavasena pakkhe pakkhe terasī-pāṭipada-sattamī-navamī-saṅkhātā cattāro cattāro divasā ti apare. Yaṃ ruccati, taṃ gahetabbaṃ. Sabbaṃ vā pana puññakāmīnaṃ bhāsitabbaṃ. Evam etaṃ Pāṭihāriyapakkhañ ca pasannamānaso susamattarūpaṃ suparipuṇṇarūpaṃ ekam pi divasaṃ apariccajanto aṭṭhaṅgupetaṃ uposathaṃ upavassā ti sambandhitabbaṃ.

406

Evaṃ uposathakālaṃ dassetvā idāni tesu kālesu etaṃ uposathaṃ upavassa yaṃ kātabbaṃ, taṃ dassento āha “tato ca pāto” ti. Etthāpi tato ti padapūraṇamatte nipāto, anantaratthe vā, athā ti vuttaṃ hoti. Pāto ti aparajju-divasa-pubbabhāge. Upavutthuposatho ti upavasita-uposatho. Annenā ti yāgubhattādinā. Pānenā ti aṭṭhavidhapānena. Anumodamāno ti anupamodamāno, nirantaraṃ modamāno ti attho. Yathārahan ti attano anurūpena, yathāsatti yathābalan ti vuttaṃ hoti. Saṃvibhajethā ti bhājeyya patimāneyya. Sesaṃ pākaṭam eva.

407

Evaṃ upavutthuposathassa kiccaṃ vatvā idāni yāvajīvikaṃ garuvattaṃ ājīvapārisuddhiñ ca kathetvā tāya paṭipadāya adhigantabbaṭṭhānaṃ dassento āha “dhammena mātāpitaro” ti. Tattha dhammenā ti dhammaladdhena bhogena. Bhareyyā ti poseyya. Dhammikaṃ so vaṇijjan ti sattavaṇijjā, satthavaṇijjā, visavaṇijjā, maṃsavaṇijjā, surāvaṇijjā ti imā pañca adhammavaṇijjā vajjetvā avasesā dhammikavaṇijjā. Vaṇijjāmukhena c’ettha kasi-gorakkhādi aparo pi dhammiko vohāro saṅgahito. Sesam uttānattham eva.

Ayaṃ pana yojanā so niccasīla-uposathasīla-dānadhamma-samannāgato ariyasāvako payojaye dhammikaṃ vaṇijjaṃ, tato laddhena ca dhammato anapetattā dhammena bhogena mātāpitaro bhareyya. Atha so gihī evaṃ appamatto ādito pabhuti vuttaṃ imaṃ vattaṃ vattayanto kāyassa bhedā, ye te attano ābhāya andhakāraṃ vidhametvā ālokakaraṇena Sayampabhā ti laddhanāmā cha kāmāvacaradevā, te Sayampabhe nāma deve upeti bhajati allīyati, tesaṃ nibbattaṭṭhāne nibbattatī ti.