善说经注

Evaṃ me sutan ti Subhāsitasuttaṃ. Attajjhāsayato c’assa uppatti. Bhagavā hi subhāsitappiyo, so attano subhāsita-samudācāra-ppakāsanena sattānaṃ dubbhāsita-samudācāraṃ paṭisedhento imaṃ suttam abhāsi. Tattha evaṃ me sutan ti ādi saṅgītikāravacanaṃ.

Tattha “tatra kho Bhagavā…pe… bhadante ti te bhikkhū” ti etaṃ apubbaṃ, sesaṃ vuttanayam eva. Tasmā apubba-padavaṇṇanattham idaṃ vuccati: tatrā ti desakāla-paridīpanaṃ. Tañ hi yaṃ samayaṃ viharati, tatra samaye, yasmiñ ca ārāme viharati, tatra ārāme ti dīpeti. Bhāsitabbayutte vā desakāle dīpeti. Na hi Bhagavā ayutte dese kāle vā dhammaṃ bhāsati.

“Akālo kho, tāva, Bāhiyā” ti (udā. 10)

ādi c’ettha sādhakaṃ. Kho ti padapūraṇamatte avadhāraṇādi-kālatthe vā nipāto. Bhagavā ti lokagaruparidīpanaṃ. Bhikkhū ti kathāsavanayutta-puggala-paridīpanaṃ. Āmantesī ti ālapi abhāsi sambodhesi.

Bhikkhavo ti āmantanākāra-paridīpanaṃ, tañ ca bhikkhana-sīlatādi-guṇa-yoga-siddhattā vuttaṃ. Tena nesaṃ hīnādhika-jana-sevitaṃ vuttiṃ pakāsento uddhata-dīna-bhāva-niggahaṃ karoti. “Bhikkhavo” ti iminā ca karuṇā-vipphāra-somma-hadaya-nayana-nipāta-pubbaṅgamena vacanena te attano mukhābhimukhe karitvā ten’eva kathetukamyatā-dīpakena vacanena tesaṃ sotukamyataṃ janeti, ten’eva ca sambodhanatthena vacanena sādhuka-savana-manasikāre pi te niyojeti. Sādhuka-savana-manasikārāyattā hi sāsanasampatti.

Aparesu pi devamanussesu vijjamānesu kasmā bhikkhū eva āmantesī ti ce? Jeṭṭha-seṭṭhāsanna-sadāsannihita-bhāvato. Sabbaparisa-sādhāraṇā hi ayaṃ dhammadesanā, na pāṭipuggalikā, parisāya ca jeṭṭhā bhikkhū paṭhamuppannattā, seṭṭhā anagāriyabhāvaṃ ādiṃ katvā satthu cariyānuvidhāyakattā sakalasāsana-paṭiggāhakattā ca，āsannā tattha nisinnesu satthu santikattā, sadā sannihitā satthu santikāvacarattā. Tena Bhagavā sabbaparisa-sādhāraṇaṃ dhammaṃ desento bhikkhū eva āmantesi. Api ca bhājanaṃ te imāya kathāya yathānusiṭṭhaṃ paṭipatti-sabbhāvato ti pi te eva āmantesi.

Bhadante ti gāravādhivacanam etaṃ. Te bhikkhū ti ye Bhagavā āmantesi, te evaṃ Bhagavantaṃ ālapantā Bhagavato paccassosun ti.

Catūhi aṅgehī ti catūhi kāraṇehi avayavehi vā. Musāvādā-veramaṇi-ādīni hi cattāri subhāsitavācāya kāraṇāni, saccavacanādayo cattāro avayavā. Kāraṇatthe ca aṅgasaddo, catūhī ti nissakkavacanaṃ hoti, avayavatthe karaṇavacanaṃ. Samannāgatā ti samanuāgatā pavattā yuttā ca. Vācā ti samullapanavācā, yā sā

“Vācā girā byappatho” ti (dha. sa. 636)

ca

“Nelā kaṇṇasukhā” ti (dī. ni. 1.9; ma. ni. 3.14)

ca evamādīsu āgacchati. Yā pana

“Vācāya ce kataṃ kamman” ti (dha. sa. aṭṭha. 1 kāyakammadvāra)

evaṃ viññatti ca,

“Yā catūhi vacīduccaritehi ārati virati…pe… ayaṃ vuccati sammāvācā” ti (dha. sa. 299; vibha. 206)

evaṃ virati ca,

“Pharusavācā, bhikkhave, āsevitā bhāvitā bahulīkatā nirayasaṃvattanikā hotī” ti (a. ni. 8.40)

evaṃ cetanā ca vācā ti āgacchati, sā idha na adhippetā. Kasmā? Abhāsitabbato.

Subhāsitā hotī ti suṭṭhu bhāsitā hoti, ten’assā atthāvahanataṃ dīpeti. Na dubbhāsitā ti na duṭṭhu bhāsitā, ten’assā anatthānāvahanataṃ dīpeti. Anavajjā ti vajja-saṅkhāta-rāgādi-dosa-virahitā, ten’assā kāraṇasuddhiṃ vuttadosābhāvañ ca dīpeti. Ananuvajjā cā ti anuvādavimuttā, ten’assā sabbākāra-sampattiṃ dīpeti. Viññūnan ti paṇḍitānaṃ, tena nindāpasaṃsāsu bālā appamāṇā ti dīpeti.

Katamehi catūhī ti kathetukamyatā-pucchā. Idhā ti imasmiṃ sāsane. Bhikkhave ti yesaṃ kathetukāmo, tad ālapanaṃ. Bhikkhū ti vuttappakāravācā-bhāsanaka-puggala-nidassanaṃ. Subhāsitaṃ yeva bhāsatī ti puggalādhiṭṭhānāya desanāya catūsu vācaṅgesu aññataraṅga-niddesa-vacanaṃ. No dubbhāsitan ti tass’eva vācaṅgassa paṭipakkha-bhāsana-nivāraṇaṃ, tena “musāvādādayo pi kadāci vattabbā” ti diṭṭhiṃ nisedheti. “No dubbhāsitan” ti iminā vā micchāvācappahānaṃ dīpeti, “subhāsitan” ti iminā pahīna-micchāvācena satā bhāsitabba-vacana-lakkhaṇaṃ, tathā pāpassa akaraṇaṃ, kusalassa upasampadaṃ, aṅgaparidīpanatthaṃ pana abhāsitabbaṃ pubbe avatvā bhāsitabbam evāha. Esa nayo “dhammaṃ yevā” ti ādīsu pi.

Ettha ca “subhāsitaṃ yeva bhāsati no dubbhāsitan” ti iminā pisuṇa-dosarahitaṃ samagga-karaṇa-vacanaṃ vuttaṃ, “dhammaṃ yeva bhāsati no adhamman” ti iminā sampha-dosarahitaṃ dhammato anapetaṃ mantā-vacanaṃ vuttaṃ, itarehi dvīhi pharusālika-rahitāni piya-sacca-vacanāni vuttāni. Imehi kho ti ādinā pana tāni aṅgāni paccakkhato dassento taṃ vācaṃ nigameti.

Visesato c’ettha “imehi kho, bhikkhave, catūhi aṅgehi samannāgatā vācā subhāsitā hotī” ti bhaṇanto yad aññe paṭiññādīhi avayavehi, nāmādīhi padehi, liṅga-vacana-vibhatti-kāla-kārakādīhi sampattīhi ca samannāgataṃ vācaṃ “subhāsitan” ti maññanti, taṃ dhammato paṭisedheti. Avayavādi-sampannā pi hi pesuññādi-samannāgatā vācā dubbhāsitā va hoti attano paresañ ca anatthāvahattā. Imehi pana catūhi aṅgehi samannāgatā sace pi milakkhu-bhāsā-pariyāpannā ghaṭa-ceṭikā-gītika-pariyāpannā vā hoti, tathā pi subhāsitā eva lokiya-lokuttara-hitasukhāvahattā.

Sīhaḷadīpe maggapasse sassaṃ rakkhantiyā Sīhaḷaceṭikāya Sīhaḷaken’eva jātijarāmaraṇa-paṭisaṃyuttaṃ gītaṃ gāyantiyā sutvā maggaṃ gacchantā saṭṭhimattā vipassaka-bhikkhū c’ettha arahattaṃ pattā nidassanaṃ. Tathā Tisso nāma āraddhavipassako bhikkhu padumasara-samīpena gacchanto padumasare padumāni bhañjitvā bhañjitvā

“Pāto phullaṃ kokanadaṃ, sūriyālokena bhajjiyate,
evaṃ manussattagatā sattā, jarābhivegena maddīyantī” ti.

imaṃ gītaṃ gāyantiyā ceṭikāya sutvā arahattaṃ patto.

Buddhantare ca aññataro puriso sattahi puttehi saddhiṃ vanā āgamma aññatarāya itthiyā musalena taṇḍule koṭṭentiyā

“Jarāya parimadditaṃ etaṃ, milāta-chavicamma-nissitaṃ,
maraṇena bhijjati etaṃ, Maccussa ghasam āmisaṃ.

“Kimīnaṃ ālayaṃ etaṃ, nānākuṇapena pūritaṃ,
asucissa bhājanaṃ etaṃ, kadalikkhandhasamaṃ idan” ti.

imaṃ gītikaṃ sutvā saha puttehi paccekabodhiṃ patto. Aññe ca īdisehi upāyehi ariyabhūmiṃ pattā nidassanaṃ.

Anacchariyaṃ pan’etaṃ, yaṃ Bhagavatā āsayānusayakusalena “sabbe saṅkhārā aniccā” ti ādinā nayena vuttā gāthāyo sutvā pañcasatā bhikkhū arahattaṃ pāpuṇiṃsu, aññe ca khandhāyatanādi-paṭisaṃyuttā kathā sutvā aneke devamanussā ti.

Evaṃ imehi catūhi aṅgehi samannāgatā vācā sace pi milakkhubhāsā-pariyāpannā, ghaṭaceṭikāgītika-pariyāpannā vā hoti, tathā pi “subhāsitā” ti veditabbā. Subhāsitattā eva ca anavajjā ca ananuvajjā ca viññūnaṃ atthatthikānaṃ kulaputtānaṃ attha-paṭisaraṇānaṃ, no byañjana-paṭisaraṇānan ti.

Idam avoca Bhagavā ti idaṃ subhāsitalakkhaṇaṃ Bhagavā avoca. Idaṃ vatvāna sugato, athāparaṃ etad avoca satthā ti idañ ca lakkhaṇaṃ vatvā atha aññam pi etaṃ avoca satthā. Idāni vattabbagāthaṃ dassetvā sabbam etaṃ saṅgītikārakā āhaṃsu. Tattha aparan ti gāthābandhavacanaṃ sandhāya vuccati. Taṃ duvidhaṃ hoti pacchā āgataparisaṃ assavana-sussavana-ādhāraṇa-daḷhīkaraṇādīni vā sandhāya tadatthadīpakam eva ca, pubbe kenaci kāraṇena parihāpitassa atthassa dīpanena atthavisesa-dīpakañ ca

“Purisassa hi jātassa, kuṭhārī jāyate mukhe” ti (su. ni. 663)

ādīsu viya. Idha pana tadatthadīpakam eva.

453

Tattha santo ti buddhādayo. Te hi subhāsitaṃ “uttamaṃ seṭṭhan” ti vaṇṇayanti. Dutiyaṃ tatiyaṃ catutthan ti idaṃ pana pubbe niddiṭṭhakkamaṃ upādāya vuttaṃ.

Gāthāpariyosāne pana Vaṅgīsatthero Bhagavato subhāsite pasīdi. So yaṃ pasannākāraṃ akāsi, yañ ca vacanaṃ Bhagavā abhāsi, taṃ dassentā saṅgītikārakā “atha kho āyasmā” ti ādim āhaṃsu. Tattha paṭibhāti man ti mama bhāgo pakāsati. Paṭibhātu tan ti tava bhāgo pakāsatu. Sāruppāhī ti anucchavikāhi. Abhitthavī ti pasaṃsi.

454

Na tāpaye ti vippaṭisārena na tāpeyya. Na vihiṃseyyā ti aññamaññaṃ bhindanto na bādheyya. Sā ve vācā ti sā vācā ekaṃsen’eva subhāsitā. Ettāvatā apisuṇavācāya Bhagavantaṃ thometi.

455

Paṭinanditā ti haṭṭhena hadayena paṭimukhaṃ gantvā nanditā sampiyāyitā. Yaṃ anādāya pāpāni, paresaṃ bhāsate piyan ti yaṃ vācaṃ bhāsanto paresaṃ pāpāni appiyāni paṭikkūlāni pharusa-vacanāni anādāya attha-byañjana-madhuraṃ piyam eva vacanaṃ bhāsati, taṃ piyavācam eva bhāseyyā ti vuttaṃ hoti. Imāya gāthāya piyavacanena Bhagavantaṃ abhitthavi.

456

Amatā ti amatasadisā sādubhāvena. Vuttam pi c’etaṃ

“Saccaṃ have sādutaraṃ rasānan” ti. (saṃ. ni. 1.73; su. ni. 184)

Nibbānāmata-paccayattā vā amatā. Esa dhammo sanantano ti yāyaṃ saccavācā nāma, esa porāṇo dhammo cariyā paveṇī. Idam eva hi porāṇānaṃ āciṇṇaṃ, na te alikaṃ bhāsiṃsu. Ten’evāha “sacce atthe ca dhamme ca, ahu santo patiṭṭhitā” ti. Tattha sacce patiṭṭhitattā eva attano ca paresañ ca atthe patiṭṭhitā, atthe patiṭṭhitattā eva ca dhamme patiṭṭhitā hontī ti veditabbā.

Paraṃ vā dvayaṃ sacca-visesanam icc eva veditabbaṃ: sacce patiṭṭhitā. Kīdise? Atthe ca dhamme ca, yaṃ paresaṃ atthato anapetattā atthaṃ, anuparodhaṃ karotī ti vuttaṃ hoti, sati pi ca anuparodha-karatte dhammato anapetattā dhammaṃ, yaṃ dhammikam eva atthaṃ sādhetī ti vuttaṃ hoti. Imāya gāthāya saccavacanena Bhagavantaṃ abhitthavi.

457

Kheman ti abhayaṃ nirupaddavaṃ. Kena kāraṇenā ti ce? Nibbānappattiyā dukkhass’antakiriyāya, yasmā kilesanibbānaṃ pāpeti, vaṭṭadukkhassa ca antakiriyāya saṃvattatī ti attho. Atha vā yaṃ Buddho nibbānappattiyā dukkhass’antakiriyāyā ti dvinnaṃ nibbānadhātūnam atthāya khema-magga-ppakāsanato khemaṃ vācaṃ bhāsati, sā ve vācānam uttamā ti sā vācā sabbavācānaṃ seṭṭhā ti evam ettha attho veditabbo. Imāya gāthāya mantāvacanena Bhagavantaṃ abhitthavanto arahattanikūṭena desanaṃ niṭṭhāpesī ti ayam ettha apubbapadavaṇṇanā, sesaṃ vuttanayen’eva veditabban ti.