瞿迦梨经注

Evaṃ me sutan ti Kokālikasuttaṃ. Kā uppatti? Imassa suttassa uppatti atthavaṇṇanāyam eva āvibhavissati. Atthavaṇṇanāya c’assa evaṃ me sutan ti ādi vuttanayam eva. Atha kho Kokāliko ti ettha pana ko ayaṃ Kokāliko, kasmā ca upasaṅkamī ti? Vuccate ayaṃ kira Kokālikaraṭṭhe Kokālikanagare Kokālikaseṭṭhissa putto pabbajitvā pitarā kārāpite vihāre yeva paṭivasati “Cūḷa-Kokāliko” ti nāmena, na Devadattassa sisso. So hi brāhmaṇaputto “Mahā-Kokāliko” ti paññāyi.

Bhagavati kira Sāvatthiyaṃ viharante dve aggasāvakā pañcamattehi bhikkhusatehi saddhiṃ janapadacārikaṃ caramānā upakaṭṭhāya vassūpanāyikāya vivekavāsaṃ vasitukāmā te bhikkhū uyyojetvā attano pattacīvaram ādāya tasmiṃ janapade taṃ nagaraṃ patvā taṃ vihāraṃ agamaṃsu. Tattha te Kokālikena saddhiṃ sammoditvā taṃ āhaṃsu “āvuso, mayaṃ idha temāsaṃ vasissāma, mā kassaci āroceyyāsī” ti. So “sādhū” ti paṭissuṇitvā temāse atīte itaradivasaṃ pageva nagaraṃ pavisitvā ārocesi “tumhe aggasāvake idhāgantvā vasamāne na jānittha, na te koci paccayenāpi nimantetī” ti. Nagaravāsino “kasmā no, bhante, nārocayitthā” ti. “Kiṃ ārocitena, kiṃ nāddasatha dve bhikkhū vasante, nanu ete aggasāvakā” ti.

Te khippaṃ sannipatitvā sappi-guḷa-vatthādīni ānetvā Kokālikassa purato nikkhipiṃsu. So cintesi “paramappicchā aggasāvakā ‘payuttavācāya uppanno lābho’ ti ñatvā na sādiyissanti, asādiyantā addhā ‘āvāsikassa dethā’ ti bhaṇissanti, handāhaṃ imaṃ lābhaṃ gāhāpetvā gacchāmī” ti. So tathā akāsi. Therā disvā va payuttavācāya uppannabhāvaṃ ñatvā “ime paccayā neva amhākaṃ na Kokālikassa vaṭṭantī” ti cintetvā “āvāsikassa dethā” ti avatvā paṭikkhipitvā pakkamiṃsu. Tena Kokāliko “kathañ hi nāma attanā aggaṇhantā mayham pi na dāpesun” ti domanassaṃ uppādesi.

Te Bhagavato santikaṃ agamaṃsu. Bhagavā ca pavāretvā sace attanā janapadacārikaṃ na gacchati, aggasāvake peseti

“Caratha, bhikkhave, cārikaṃ bahujanahitāyā” ti (mahāva. 32)

ādīni vatvā. Idam āciṇṇaṃ Tathāgatānaṃ. Tena kho pana samayena attanā agantukāmo hoti. Atha kho ime punadeva uyyojesi “gacchatha, bhikkhave, caratha cārikan” ti. Te pañcamattehi bhikkhusatehi saddhiṃ cārikaṃ caramānā anupubbena tasmiṃ raṭṭhe tam eva nagaraṃ agamaṃsu. Nāgarā there sañjānitvā saha parikkhārehi dānaṃ sajjetvā nagaramajjhe maṇḍapaṃ katvā dānaṃ adaṃsu, therānañ ca parikkhāre upanāmesuṃ. Therā gahetvā bhikkhusaṅghassa adaṃsu.

Taṃ disvā Kokāliko cintesi “ime pubbe appicchā ahesuṃ, idāni lobhābhibhūtā pāpicchā jātā, pubbe pi appiccha-santuṭṭha-pavivitta-sadisā maññe, ime pāpicchā asantaguṇa-paridīpakā pāpabhikkhū” ti. So there upasaṅkamitvā “āvuso, tumhe pubbe appicchā santuṭṭhā pavivittā viya ahuvattha, idāni pan’attha pāpabhikkhū jātā” ti vatvā pattacīvaram ādāya tāvad eva taramānarūpo nikkhamitvā gantvā “Bhagavato etam atthaṃ ārocessāmī” ti Sāvatthābhimukho gantvā anupubbena Bhagavantaṃ upasaṅkami. Ayam ettha Kokāliko, iminā kāraṇena upasaṅkami, tena vuttaṃ “atha kho Kokāliko bhikkhu yena Bhagavā ten’upasaṅkamī” ti ādi.

Bhagavā taṃ turitaturitaṃ āgacchantaṃ disvā va āvajjetvā aññāsi “aggasāvake akkositukāmo āgato” ti. “Sakkā nu kho paṭisedhetun” ti ca āvajjento “na sakkā, theresu aparajjhitvā āgato, ekaṃsena Padumaniraye uppajjissatī” ti addasa. Evaṃ disvā pi pana “Sāriputta-Moggallāne pi nāma garahantaṃ sutvā na nisedhetī” ti parūpavādamocanatthaṃ ariyūpavādassa mahāsāvajjabhāva-dassanatthañ ca “mā h’evan” ti ādinā nayena tikkhattuṃ paṭisedhesi.

Tattha mā h’evan ti mā evam āha, mā evaṃ abhaṇī ti attho. Pesalā ti piyasīlā. Saddhāyiko ti saddhāgamakaro, pasādāvaho ti vuttaṃ hoti. Paccayiko ti paccayakaro, “evam etan” ti sanniṭṭhāvaho ti vuttaṃ hoti.

Acirapakkantassā ti pakkantassa sato na ciren’eva sabbo kāyo phuṭo ahosī ti kesaggamattam pi okāsaṃ avajjetvā sakalasarīraṃ aṭṭhīni bhinditvā uggatāhi pīḷakāhi ajjhotthaṭaṃ ahosi. Tattha yasmā buddhānubhāvena tathārūpaṃ kammaṃ buddhānaṃ sammukhībhāve vipākaṃ na deti, dassanūpacāre pana vijahitamatte deti, tasmā tassa acirapakkantassa pīḷakā uṭṭhahiṃsu. Ten’eva vuttaṃ “acirapakkantassa ca Kokālikassā” ti.

Atha kasmā tatth’eva na aṭṭhāsī ti ce? Kammānubhāvena. Okāsakatañ hi kammaṃ avassaṃ vipaccati, taṃ tassa tattha ṭhātuṃ na deti. So kammānubhāvena codiyamāno uṭṭhāyāsanā pakkāmi.

Kaḷāyamattiyo ti caṇakamattiyo. Beluva-salāṭuka-mattiyo ti taruṇabeluvamattiyo. Pabhijjiṃsū ti bhijjiṃsu. Tāsu bhinnāsu sakalasarīraṃ panasapakkaṃ viya ahosi. So pakkena gattena anayabyasanaṃ patvā dukkhābhibhūto Jetavana-dvārakoṭṭhake sayi. Atha dhammassavanatthaṃ āgatāgatā manussā taṃ disvā “dhi Kokālika, dhi Kokālika, ayuttam akāsi, attano yeva mukhaṃ nissāya anayabyasanaṃ patto’sī” ti āhaṃsu. Tesaṃ sutvā ārakkhadevatā dhikkāraṃ akaṃsu, ārakkhadevatānaṃ ākāsaṭṭhadevatā ti iminā upāyena yāva Akaniṭṭhabhavanā ekadhikkāro udapādi.

Tadā ca Turū nāma bhikkhu Kokālikassa upajjhāyo anāgāmiphalaṃ patvā Suddhāvāsesu nibbatto hoti, so pi samāpattiyā vuṭṭhito taṃ dhikkāraṃ sutvā āgamma Kokālikaṃ ovadi Sāriputta-Moggallānesu cittappasādajananatthaṃ. So tassāpi vacanaṃ aggahetvā aññadatthu tam eva aparādhetvā kālaṃ katvā Padumaniraye uppajji. Tenāha “atha kho Kokāliko bhikkhu ten’evābādhena…pe… āghātetvā” ti.

Atha kho brahmā Sahampatī ti ko ayaṃ brahmā, kasmā ca Bhagavantaṃ upasaṅkamitvā etad avocā ti? Ayaṃ Kassapassa Bhagavato sāsane Sahako nāma bhikkhu anāgāmī hutvā Suddhāvāsesu uppanno, tattha naṃ “Sahampati brahmā” ti sañjānanti. So pana “ahaṃ Bhagavantaṃ upasaṅkamitvā Padumanirayaṃ kittessāmi, tato Bhagavā bhikkhūnaṃ ārocessati, kathānusandhikusalā bhikkhū tatthāyuppamāṇaṃ pucchissanti, Bhagavā ācikkhanto ariyūpavāde ādīnavaṃ pakāsessatī” ti iminā kāraṇena Bhagavantaṃ upasaṅkamitvā etad avoca. Bhagavā tath’eva akāsi, aññataro pi bhikkhu pucchi. Tena ca puṭṭho “seyyathāpi bhikkhū” ti ādim āha.

Tattha vīsatikhāriko ti Māgadhakena patthena cattāro patthā Kosalaraṭṭhe eko pattho hoti, tena patthena cattāro patthā āḷhakaṃ, cattāri āḷhakāni doṇaṃ, catudoṇā mānikā, catumānikā khārī, tāya khāriyā vīsatikhāriko. Tilavāho ti tilasakaṭaṃ. Abbudo nirayo ti Abbudo nāma koci paccekanirayo natthi, Avīcimhi yeva abbudagaṇanāya paccanokāso pana “Abbudo nirayo” ti vutto. Esa nayo nirabbudādīsu.

Tattha vassagaṇanā pi evaṃ veditabbā yath’eva hi sataṃ satasahassāni koṭi hoti, evaṃ sataṃ satasahassa-koṭiyo pakoṭi nāma hoti, sataṃ satasahassa-pakoṭiyo koṭippakoṭi nāma, sataṃ satasahassa-koṭippakoṭiyo nahutaṃ, sataṃ satasahassa-nahutāni ninnahutaṃ, sataṃ satasahassa-ninnahutāni ekaṃ abbudaṃ, tato vīsatiguṇaṃ nirabbudaṃ. Esa nayo sabbattha. Keci pana “tattha tattha parideva-nānattena pi kammakaraṇa-nānattena pi imāni nāmāni laddhānī” ti vadanti, apare “sītanarakā eva ete” ti.

Athāparan ti tadattha-visesattha-dīpakaṃ gāthābandhaṃ sandhāya vuttaṃ. Pāṭhavasena vutta-vīsatigāthāsu hi ettha “sataṃ sahassānan” ti ayam ekā eva gāthā vuttattha-dīpikā, sesā visesattha-dīpikā eva, avasāne gāthādvayam eva pana Mahā-aṭṭhakathāyaṃ vinicchitapāṭhe natthi, tenāvocumha “vīsatigāthāsū” ti.

663

Tattha kuṭhārī ti attacchedakaṭṭhena kuṭhāri-sadisā pharusavācā. Chindatī ti kusalamūla-saṅkhātaṃ attano mūlaṃ yeva nikantati.

664

Nindiyan ti ninditabbaṃ. Taṃ vā nindati yo pasaṃsiyo ti yo uttamaṭṭhena pasaṃsāraho puggalo, taṃ vā so pāpicchatādīni āropetvā garahati. Vicinātī ti upacināti. Kalin ti aparādhaṃ.

665

Ayaṃ kalī ti ayaṃ aparādho. Akkhesū ti jūtakīḷana-akkhesu. Sabbassāpi sahāpi attanā ti sabbena attano dhanena pi attanā pi saddhiṃ. Sugatesū pi suṭṭhu gatattā, sundarañ ca ṭhānaṃ gatattā sugatanāmakesu buddha-paccekabuddha-sāvakesu. Manaṃ padosaye ti yo manaṃ padūseyya. Tassāyaṃ manopadoso eva mahattaro kalī ti vuttaṃ hoti.

666

Kasmā? Yasmā “sataṃ sahassānaṃ…pe… pāpakaṃ”, yasmā vassagaṇanāya ettako so kālo, yaṃ kālaṃ ariyagarahī vācaṃ manañ ca paṇidhāya pāpakaṃ nirayaṃ upeti, tattha paccatī ti vuttaṃ hoti. Idañ hi saṅkhepena Padumaniraye āyuppamāṇaṃ.

667

Idāni aparena pi nayena “ayam eva mahattaro kali, yo sugatesu manaṃ padūsaye” ti imam atthaṃ vibhāvento “abhūtavādī” ti ādim āha. Tattha abhūtavādī ti ariyūpavādavasena alikavādī. Nirayan ti Padumādiṃ. Pecca samā bhavantī ti ito paṭigantvā nirayūpapattiyā samā bhavanti. Paratthā ti paraloke.

668

Kiñ ca bhiyyo yo appaduṭṭhassā ti. Tattha manopadosābhāvena appaduṭṭho, avijjāmalābhāvena suddho, pāpicchābhāvena anaṅgaṇo ti veditabbo. Appaduṭṭhattā vā suddhassa, suddhattā anaṅgaṇassā ti evam p’ettha yojetabbaṃ.

669

Evaṃ sugatesu manopadosassa mahattara-kali-bhāvaṃ sādhetvā idāni vāritavatthugāthā nāma cuddasa gāthā āha. Imā kira Kokālikaṃ mīyamānam eva ovadanten’āyasmatā Mahāmoggallānena vuttā, “Mahābrahmunā” ti eke. Tāsaṃ iminā suttena saddhiṃ ekasaṅgahatthaṃ ayam uddeso “yo lobhaguṇe anuyutto” ti ādi.

Tattha paṭhamagāthāya tāva “guṇo” ti niddiṭṭhattā anekakkhattuṃ pavattattā vā lobho yeva lobhaguṇo, taṇhāy’etaṃ adhivacanaṃ. Avadaññū ti avacanaññū buddhānam pi ovādaṃ aggahaṇena. Maccharī ti pañcavidha-macchariyena. Pesuṇiyaṃ anuyutto ti aggasāvakānaṃ bhedakāmatāya. Sesaṃ pākaṭam eva.

Idaṃ vuttaṃ hoti yo, āvuso Kokālika, tumhādiso anuyuttalobhataṇhāya lobhaguṇe anuyutto assaddho kadariyo avadaññū maccharī pesuṇiyaṃ anuyutto, so vacasā paribhāsati aññaṃ abhāsaneyyam pi puggalaṃ. Tena taṃ vadāmi “mukhaduggā” ti gāthāttayaṃ.

670

Tassāyaṃ anuttānapadattho mukhadugga mukhavisama, vibhūta vigatabhūta alikavādi, anariya asappurisa, bhūnahu bhūtihanaka vuḍḍhināsaka, purisanta antimapurisa, kali alakkhipurisa, avajāta buddhassa avajātaputta.

671

Rajam ākirasī ti kilesarajaṃ attani pakkhipasi. Papatan ti sobbhaṃ. “Papātan” ti pi pāṭho, so ev’attho, “papadan” ti pi pāṭho, mahānirayan ti attho.

672

Eti hatan ti ettha ha-iti nipāto, tan ti taṃ kusalākusalakammaṃ. Atha vā hatan ti gataṃ paṭipannaṃ, upacitan ti attho. Suvāmī ti sāmi tassa kammassa katattā. So hi taṃ kammaṃ labhat’eva, nāssa taṃ nassatī ti vuttaṃ hoti. Yasmā ca labhati, tasmā dukkhaṃ mando…pe… kibbisakārī.

673

Idāni yaṃ dukkhaṃ mando passati, taṃ pakāsento “ayosaṅkusamāhataṭṭhānan” ti ādim āha. Tattha purima-upaḍḍhagāthāya tāva attho: yaṃ taṃ ayosaṅku-samāhata-ṭṭhānaṃ sandhāya Bhagavatā

“Tam enaṃ, bhikkhave, nirayapālā pañcavidhabandhanaṃ nāma kāraṇaṃ karontī” ti (ma. ni. 3.250; a. ni. 3.36)

vuttaṃ, taṃ upeti, evaṃ upento ca tatth’eva ādittāya lohapathaviyā nipajjāpetvā nirayapālehi pañcasu ṭhānesu ākoṭiyamānaṃ tattaṃ khila-saṅkhātaṃ tiṇhadhāram ayasūlam upeti, yaṃ sandhāya Bhagavatā vuttaṃ

“Tattaṃ ayokhilaṃ hatthe gamentī” ti ādi.

Tato parā upaḍḍhagāthā anekāni vassa-sahassāni tattha paccitvā pakkāvasesānubhavanatthaṃ anupubbena Khārodaka-nadītīraṃ gatassa yaṃ taṃ

“Tattaṃ ayoguḷaṃ mukhe pakkhipanti, tattaṃ tambalohaṃ mukhe āsiñcantī” ti

vuttaṃ, taṃ sandhāya vuttaṃ. Tattha ayo ti lohaṃ. Guḷasannibhan ti beluvasaṇṭhānaṃ. Ayogahaṇena c’ettha tambalohaṃ, itarena ayoguḷaṃ veditabbaṃ. Patirūpan ti katakammānurūpaṃ.

674

Tato parāsu gāthāsu na hi vaggū ti “gaṇhatha, paharathā” ti ādīni vadantā nirayapālā madhuravācaṃ na vadanti. Nābhijavantī ti na sumukhabhāvena abhimukhā javanti, na sumukhā upasaṅkamanti, anayabyasanam āvahantā eva upasaṅkamantī ti vuttaṃ hoti. Na tāṇam upentī ti tāṇaṃ leṇaṃ paṭisaraṇaṃ hutvā na upagacchanti, gaṇhantā hanantā eva upentī ti vuttaṃ hoti.

Aṅgāre santhate sayantī ti aṅgārapabbataṃ āropitā samānā anekāni vassa-sahassāni santhate aṅgāre senti. Ginisampajjalitan ti samantato jalitaṃ sabbadisāsu ca sampajjalitaṃ aggiṃ. Pavisantī ti mahāniraye pakkhittā samānā ogāhanti. Mahānirayo nāma yo so “catukkaṇṇo” ti (a. ni. 3.36) vutto, naṃ yojanasate ṭhatvā passataṃ akkhīni bhijjanti.

675

Jālena ca onahiyānā ti ayojālena paliveṭhetvā migaluddakā migaṃ viya hananti. Idaṃ Devadūte avuttakammakāraṇaṃ. Andhaṃ va timisam āyantī ti andhakaraṇena andham eva bahalandhakārattā “timisan” ti saññitaṃ Dhūmaroruvaṃ nāma narakaṃ gacchanti. Tatra kira nesaṃ kharadhūmaṃ ghāyitvā akkhīni bhijjanti, tena “andhaṃ vā” ti vuttaṃ. Taṃ vitatañ hi yathā mahikāyo ti tañ ca andhatimisaṃ mahikāyo viya vitataṃ hotī ti attho. “Vitthatan” ti pi pāṭho. Idam pi Devadūte avuttakammakāraṇam eva.

676

Atha lohamayan ti ayaṃ pana Lohakumbhī pathavipariyantikā catunahutādhikāni dveyojana-satasahassāni gambhīrā samatittikā tatralohapūrā hoti. Paccanti hi tāsu cirarattan ti tāsu kumbhīsu dīgharattaṃ paccanti. Agginisamāsū ti aggisamāsu. Samuppilavāte ti samuppilavantā, sakim pi uddhaṃ sakim pi adho gacchamānā pheṇuddehakaṃ paccantī ti vuttaṃ hoti, Devadūte vuttanayen’eva taṃ veditabbaṃ.

677

Pubbalohitamisse ti pubbalohitamissāya lohakumbhiyā. Tattha kin ti tattha. Yaṃ yaṃ disakan ti disaṃ vidisaṃ. Adhisetī ti gacchati. “Abhisetī” ti pi pāṭho, tattha yaṃ yaṃ disaṃ allīyati apassayatī ti attho. Kilissatī ti bādhīyati. “Kilijjatī” ti pi pāṭho, pūti hotī ti attho. Samphusamāno ti tena pubbalohitena phuṭṭho samāno. Idam pi Devadūte avuttakammakāraṇaṃ.

678

Puḷavāvasathe ti puḷavānaṃ āvāse. Ayam pi Lohakumbhī yeva Devadūte “Gūthanirayo” ti vuttā, tattha patitassa sūcimukhapāṇā chavi-ādīni chinditvā aṭṭhimiñjaṃ khādanti. Gantuṃ na hi tīramapatthī ti apagantuṃ na hi tīraṃ atthi. “Tīravam atthī” ti pi pāṭho, so yev’attho, tīram eva ettha “tīravan” ti vuttaṃ. Sabbasamā hi samantakapallā ti yasmā tassā kumbhiyā uparibhāge pi nikujjitattā sabbattha samā samantato kaṭāhā, tasmā apagantuṃ tīraṃ natthī ti vuttaṃ hoti.

679

Asipattavanaṃ Devadūte vuttanayam eva. Tañ hi dūrato ramaṇīyaṃ ambavanaṃ viya dissati, ath’ettha lobhena nerayikā pavisanti, tato nesaṃ vāteritāni pattāni patitvā aṅgapaccaṅgāni chindanti, tenāha “taṃ pavisanti samucchidagattā” ti, taṃ pavisanti tato suṭṭhu chinnagattā hontī ti. Jivhaṃ baḷisena gahetvā ārajayārajayā vihanantī ti tattha asipattavane vegena dhāvitvā patitānaṃ musāvādīnaṃ nerayikānaṃ nirayapālā jivhaṃ baḷisena nikkaḍḍhitvā, yathā manussā allacammaṃ bhūmiyaṃ pattharitvā khilehi ākoṭenti, evaṃ ākoṭetvā pharasūhi phāletvā phāletvā ekamekaṃ koṭiṃ chindetvā vihananti, chinnachinnā koṭi punappunaṃ samuṭṭhāti. “Āracayāracayā” ti pi pāṭho, āviñchitvā āviñchitvā ti attho. Etam pi Devadūte avuttakammakāraṇaṃ.

680

Vetaraṇin ti Devadūte “mahatī khārodakā nadī” ti (ma. ni. 3.269) vuttanadiṃ. Sā kira Gaṅgā viya udakabharitā dissati. Ath’ettha nhāyissāma pivissāmā ti nerayikā patanti. Tiṇhadhāra-khuradhāran ti tiṇhadhāraṃ khuradhāraṃ, tikkhadhāra-khuradhāra-vatin ti vuttaṃ hoti. Tassā kira nadiyā uddham adho ubhayatīresu ca tiṇhadhārā khurā paṭipāṭiyā ṭhapitā viya tiṭṭhanti, tena sā “tiṇhadhārā khuradhārā” ti vuccati. Taṃ tiṇhadhāra-khuradhāraṃ udakāsāya upenti, allīyantī ti attho. Evaṃ upentā ca pāpakammena coditā tattha mandā papatanti bālā ti attho.

681

Sāmā sabalā ti etaṃ parato “soṇā” ti iminā yojetabbaṃ. Sāmavaṇṇā kammāsavaṇṇā ca soṇā khādantī ti vuttaṃ hoti. Kākolagaṇā ti kaṇhakākagaṇā. Paṭigiddhā ti suṭṭhu sañjātagedhā hutvā, “mahāgijjhā” ti eke. Kulalā ti kulalapakkhino, “senānam etaṃ nāman” ti eke. Vāyasā ti akaṇhakākā. Idam pi Devadūte avuttakammakāraṇaṃ, tattha vuttāni pi pana kānici idha na vuttāni, tāni etesaṃ purima-pacchima-bhāgattā vuttān’eva hontī ti veditabbāni.

682

Idāni sabbam ev’etaṃ narakavuttiṃ dassetvā ovadanto “kicchā vatāyan” ti gātham āha. Tass’attho kicchā vata ayaṃ idha narake nānappakāra-kammakaraṇa-bhedā vutti, yaṃ jano phusati kibbisakārī, tasmā idha jīvitasese jīvitasantatiyā vijjamānāya idha loke ṭhito yeva samāno saraṇagamanādi-kusaladhammānuṭṭhānena kiccakaro naro siyā bhaveyya. Kiccakaro bhavanto pi ca sātaccakāritāvasen’eva bhaveyya, na pamajje muhuttam pi na pamādam āpajjeyyā ti.

Ayam ettha samuccayavaṇṇanā. Yasmā pana vuttāvasesāni padāni pubbe vuttanayattā uttānatthattā ca suviññeyyān’eva, tasmā anupadavaṇṇanā na katā ti.